Ziņģes

(1. pants) Tur, kur zāle šūpojas kā viļņi vējā, Kur rīti mostas ar miglu tavā sējā, Kur debesis nav piesārņotas, Un katra diena – lēna, rit. Vecs šķūnis stāv kā laika liecinieks, Un govis lēni brien pa rasainām pļavām. Tur sirds sāk dziedāt bez liekiem vārdiem, Jo klusums dzied spēcīgāk par skaļām domām. (Piedziedājums) Šeit dzied vējš pa rudzu laukiem, Un saule smejas pa logiem maziem. Šeit dzīve dzied lēni, bet tīri, Un lauku meitene – dabas brīnums īsts. Ar smaidu viņa spēj izdziedēt brūces, Viņas acis kā ezera krasts — dziļas un klusas. (2. pants) Tur bērzi šūpo dziesmas vecmāmiņas balsī, Un katrs vakars ar krāsām aizslīd. Nav pilsētas trokšņa, nav stresa, nav steigas, Ir tikai ceļš, kas ved uz ielejām gleznainām. Vīri ar rokām sastrādātām dzied, Par to, kas svarīgs — nevis to, ko redz. Un apkārt viss šķiet kā pasaka vaļā, Kur katra rīta rasā – jauna cerība zaļā. (Piedziedājums) Šeit dzied vējš pa rudzu laukiem, Un saule smejas pa logiem maziem. Šeit dzīve dzied lēni, bet tīri, Un lauku meitene – dabas brīnums īsts. Ar smaidu viņa spēj izdziedēt brūces, Viņas acis kā ezera krasts — dziļas un klusas. (Tilts) Viņa dejo ar basām kājām pa ābolu zemi, Ar katru soli dzīvība kļūst skaidrāka. Viņas smiekli – kā strauta čalošana pavasarī, Un viņas klātbūtne – dziedē pat klusumā. (Noslēgums) Lauki nav tikai zeme un zāle, Tie ir stāsti, ko dvēsele dzied lēnā vaļā. Un meitene tajos – kā zieds, kas nekad nenovīst, Ar sirdi no māla un acīm, kas visskaistāk mirdz. (Piedziedājums – atkārtojums un fade out) Šeit dzied vējš pa rudzu laukiem... Un lauku meitene – dabas brīnums īsts...

Ievads: Am C Dm C G Am 1. Am Kaut nav laika- atskaties, nu C jau rudens aiztraucies. G Un kas atlicis no tā ir jau C ledū kalts. Am Logā ledus puķes salst, tām nav C smaržas un nav balss, G Bet tajās vēl no vasaras zied C kāds mīlas stāsts. Piedz. Am Dm Klusas sniega pārslas un vējš G C liks tām šonakt dejot. Am Klusas sniega pārslas, lai Dm G C dzēš, to kas nav vēl piedots. Am Dm G Balts, tik balts, viss ko C šonakt jūti. Am Dm G Snieg, lai snieg, tavā loga C rūtī. Iespēle: Am C Dm C G Am 2. Am Varbūt vienmēr negaidīts, nāk C tāds sniegs un atnes līdz, G Mazliet gaismas savā baltā C virpulī. Am Varbūt tavā elpā trīc, atkal C maigs un sasildīts, G Tad varēšu būt savā pirmā C atkusnī. Piedz. Am Dm Klusas sniega pārslas un vējš G C liks tām šonakt dejot. Am Klusas sniega pārslas, lai Dm G C dzēš, to kas nav vēl piedots. Am Dm G Balts, tik balts, viss ko C šonakt jūti. Am Dm G Snieg, lai snieg, tavā loga C rūtī.

1. C Ja no skumjām vaļu asarām ļauj, kaunā seju slēpis Am spilvenā. F Apdomājies, varbūt ir vēl kas skaists, un kā no jauna tevī G atausīs smaids. 2. C Uzvelc tērpu košu, ielās ej, un Am drūmās domas atstāj pagātnei. Lai sāktu smaidīt dienai, F pasaulei, un ceļš ir ziediem G kaisīts nākotnei. Piedz. C Smaidi, smaidi, smaidi no sirds. Am Smaidi, smaidi katram no mums. F Esi kā cerību zieds, kam G uzplaukt ir ļauts un kam mūžīgam būt. C Smaidi, smaidi, piedots lai Am tiek, vietas asarām nepaliek. F Valda kur mīla un smaids- G cerību ziedi zied. 3. C Skaties, pasaule ir krāsaina- Am vietas pietiek tajā Tev un man. F Lietus tikai skalo putekļus, G lai saules staros ziedi košāki kļūst. 4. C Bēdas nāk un vienmēr projām iet, un smaidi atkal pārņem Am pasauli. F Un ja liekas, ka beidzot nu G visam ir gals, jel uzplauksti gaišais, mans cerību zieds! Piedz. C Smaidi, smaidi, smaidi no sirds. Am Smaidi, smaidi katram no mums. F Esi kā cerību zieds, kam G uzplaukt ir ļauts un kam mūžīgam būt. C Smaidi, smaidi, piedots lai Am tiek, vietas asarām nepaliek. F Valda kur mīla un smaids- G cerību ziedi zied.

Bb Sarkan` Saule selgā brien, Eb Balta kaija dusēt steidzas. Eb Bb Tikai vilnis skrien un skrien, F7 Bb Vilnis krastā neizbeidzas. - 2x Bb Vilnis nāk un vilnis zūd, Eb Vilnis vienmēr aizskrien garām, Eb Bb Ne mēs varam viļņi būt, F7 Bb Ne mēs līdzi izskriet varam. - 2x Bb Bet zem kājām liedags balts, Eb Tāls pa dzimto zemi gājums. Eb Visu mūžu ausīs šalc F7 Bb Zilā viļņa aicinājums. - 2x

Ievads: C D G Em C D G 1. G Paliec vēl šeit, neaizmiedz, Em Tava roka tik silta un viegla man klāt. C D G Sirds kā neprātā skrien, vēl tik pēdējais pieskāriens. 2. G Nakts ir gara un vīns sarkans kvēl. Em Tavās lūpās deg neizteikts jautājums, C D G Lai tas paliek starp mums, mūsu pēdējais noslēpums. Piedz. C D G Em Tikai neprasi man, kāpēc gan atkal visu nakti līst, C D G Varbút asarās tavās kaut kur paslēpies nosalis rīts. C D Vienmēr paliks tik viens neizteikts vārds, G Em Vienmēr kāds kaut ko nejautās. C D G Un vienmēr kāds zinās, ka dzīvē par visu ir jāsamaksā. 2.reizē viss tas pats.

Maza maza meitiņa, zila zila kleitiņa, Atļauj man tevi pavadīt! Tikai līdz vārtiņiem, tikai līdz vārtiņiem Atļauj man tevi pavadīt! Maza maza meitiņa, zila zila kleitiņa, Atļauj man tevi pavadīt! Tikai līdz durtiņām, tikai līdz durtiņām Atļauj man tevi pavadīt! Maza maza meitiņa, zila zila kleitiņa, Atļauj man tevi noskūpstīt! Tikai uz rociņas, tikai uz rociņas Atļauj man tevi noskūpstīt! Maza maza meitiņa, zila zila kleitiņa, Atļauj man tevi noskūpstīt! Tikai uz vaidziņa, tikai līdz vaidziņa Atļauj man tevi noskūpstīt! Maza maza meitiņa, zila zila kleitiņa, Atļauj man tevi noskūpstīt! Tikai uz lūpiņām, tikai līdz lūpiņām Atļauj man tevi noskūpstīt! Maza maza meitiņa, zila zila kleitiņa, Atļauj man tevi pavadīt! Tikai zem sedziņas, tikai zem sedziņas Atļauj man tevi pavadīt! Maza maza meitiņa, zila zila kleitiņa, Atļauj man tevi pavadīt! Tikai uz mūžiņu, nē! tikai līdz vārtiņiem Atļauj man tevi pavadīt!

G Am E Am Ar tevi es, kopā mēs, pušķosim šīs ābeles. G Am E Am Gaujas malā mēs,saulē tavi vaibsti kā konfektes. F G C Am F G Bet ābele kailā gaida mūs, tā skatās uz zvaigzni C F G C F G C vienīgo un cer, ka nenokritīs tā, nāve nepiemeklēs to. Piedz. F G C Am Ābeles galotnē aprecēsimies mēs, uz F G c Am Dm E Am zvaigznes pēdējās apmetīsimies reiz 2x

C Kad no kuģa krastā nokāpju Puikas prasa man ar nolūku Dm F Kā tev iet? Vecais, kā tev iet? C Es tik viļņiem pāri lūkojos Un no kaijām mazliet atvados Dm F Kā man iet? Tik tiešām, kā man iet? Dm F Gan mastā buras mani atkal sagaidīs Dm F G Un tālu Selgā vēji projām aizpūtīs. (Piedz.) C Am C Am Tā man iet. Nav slikti, kā man šķiet. Dm G F G Un kompass rāda ziemeļus un Priekuļus mazliet. C Am C Am Tā man iet. Nav slikti, kā man šķiet. Dm G F G Un kompass rāda ziemeļus un Kuldīgu mazliet. (2.pants) C Enkurs lūpā acīs dzirksteles Saldi smaida jaunas meitenes Dm F Kā tev iet? Mīļais, kā tev iet? C Krasta nāras glītas mamzeles Nav nekādas zivju šniceles. Dm F Kā man iet? Lustīgāk, kā šķiet Dm F Vai mastā buras mani kādreiz sagaidīs? Dm F Vai tālu selgā vēji projām aizpūtīs? (Piedz.) C Am C Am Tā man iet. Nav slikti, kā man šķiet. Dm G F G Un kompass rāda ziemeļus un Priekuļus mazliet. C Am C Am Tā man iet. Nav slikti, kā man šķiet. Dm G F G Un kompass rāda ziemeļus un Kuldīgu mazliet. Dm F Vai mastā buras mani kādreiz sagaidīs? Dm F G Vai tālu Selgā vēji projām aizpūtīs? - (Piedz. x2) -

A D Vienkāšas domas manā sirdī, E Vienkārši vārdi dziesmā A skan, A Ieklausies tajā un tu D dzirdi: E Par tevi nevienas nav A E labākas man. A Vai nav vienalga, ko visi D sacīs? E Vai nav vienalga kā viss A būs? A Vienkārši, ieskaties man D acīs E A Un mirklis tālāk aicinās mūs. [Piedz.] Palaid brīvus savus sapņu zirgus! Atļauj tiem kā neprātīgiem traukt. Un vai nav vienalga, ko visi sacīs, kad nākšu es tevi vārdā saukt

Vējš, ūdens un sāls, Viss saplūst tam kopā, Bailes un gurdumu, Tos aizskalo prom. Vējš, smiltis un māls, Viss sarūk un izgaist, No krasta dzīlēs, To aizskalo prom. Nav, ne jausmas, kur peld, Ne jausmas, kur brauc, Zin tikai vienu, Dzelme to sauc. Gadus simts ir jūra vilinājusi Izmēģināt savu laimi tur, Tur, kur viļņi šalc visaugstāk, kur, Tur, kur nogrimt var visdziļāk, tur. Azarts un spīts, Pārņēmis to, Un no laivas vienas, Divas jau top. Kopā siesim mēs tīklus, Dosimies dzelmē, Un Kurzemes krastam Teiksim mēs nē. No Vidus līdz Nāves jūrai, No Akabas līdz Rīgas līcim, Mēs burāsim, Mēs slīgsim. Gadus simts ir jūra vilinājusi Izmēģināt savu laimi tur, Tur, kur viļņi šalc visaugstāk, kur, Tur, kur nogrimt var visdziļāk, tur.