Bez Akordiem

Ja es teikto to, ka Spētu sāpināt Vai mēs turpinātu Runāt tik un tā? Ja es teiktu to, ka Spētu melot tev Vai maniem vārdiem Tu spētu ticēt vēl Ja es teiktu to, ka Spētu sevi mainīt Vai šaubu ēnu tu Varētu aizdzīt Ja es teiktu to, ka Man ir daudz, ko dot Vai mani centieni Tev spētu mieru dot Es zinu Ar mani reize?m Grūti būt Bet zinu Tu turēsies Klāt Es saucu tevi Lai kur tu būtu Ņem manu roku Turi klāt Es saucu tevi Lai kur tu būtu Lai mēs viens otram Būtu klāt Ja es teiktu to, ka Gadi paietu Šķirti jau mēs būtu Reizi vienu, otru Ja es teiktu to, ka Tas nav no svara Mīla, liktens gan jau Zin, ko dara Un zinu Šo ceļu grūti Iet mums būs Bet zinu Mēs atradīsim Ka? Es saucu tevi Lai kur tu būtu Ņem manu roku Turi Klāt Es saucu tevi Lai kur tu būtu Lai mēs viens otram Būtu klāt Zinu, zinu, zinu, zinu Nav jābūt tā Bet grūti sev acīs skatīties Par sāpēm mirkli aizmirsties Zinu, zinu, zinu, zinu Tu vari mainīt to Mums tikai jāmēģina Es saucu tevi Lai kur tu būtu Ņem manu roku Turi Klāt Es saucu tevi Lai kur tu būtu Lai mēs viens otram Būtu klāt

Kaut viens skatiens spētu izturēt Ilgāk par sekundes simtdaļām Matus skaldot, karojot Sapņus pārvērt žultī Tehniskā specifikācija, grācijas nav Samocīts mēģinājums, pašmērķīgs spīts Rokas un ceļgali trīc Trauksme! Skaties man acīs Mūžība starp mums Dūres cauri tiek Kontakta nav Trauksme! Patīk sevi citēt un atražot Labo laiku atmiņās kavēties Gļēvums riskēt, baidies būt nesaprasts Vienmēr vainīgais atradīsies Skaties man acīs Mūžība starp mums Dūres cauri tiek Kontakta nav Uzlaizīt brūces, izārstēt šaubas, celties vēlreiz Kā patīk pret straumi iet, nārstot un mirt Labāk būtu izkāpis krastā, bet esmu laimīgs

Pie kapiemi paģīb mocis Un paģība arī Blox Jo mocīmi nebija dzirkstis Un blokam nebija spirts Redzu vārtāmies es Bloku Blakus izlijis tam spirts Un izlijušā spirtā Mirkst Bloka Javas dzirkst

Vientuļa balss Caur klusu tumsu Lai mums mazliet Mazāk būtu bail No nakts un sala No zvēriem Pašiem no sevis Ar vārdiem izjauc telpu un laiku Starp noslogotiem krustojumiem Šis stāsts ir kā amfetamīns Es negribu piezemēties Vientuļa balss Caur klusu tumsu Dziedi dziesmu Lai mums kļūtu siltāk Ar vārdiem izjauc telpu un laiku Virs tramvajiem un trolejbusiem Šis stāsts ir kā amfetamīns Es negribu piezemēties Starp noslogotiem krustojumiem Ar vārdiem izjauc telpu un laiku Šis stāsts ir kā amfetamīns Es negribu piezemēties

Un manas vienīgās dienas tiek aizmirstas rītos, Lai naktīs tu uz mani paskatītos. Tukšs rāmis pie sienas, bez gleznas un kluss. Es piederu nevienam, Nevienam! Vārdi sabirst glāzē pa vienam, Stāsti, kā var atzīties sienām! Pareizos teikumos savijas zilbes, Sarežģīti un pārāk, ilgi. Pietiks no atbildēm slēpties! Smiekli liek man pazaudēties. Sarunas izplešas minūtēs, stundās, Tu ar mani vēl aizvien runā (vēl aizvien runā) Ļauj salasīšu visas salauztās lauskas Pa vienai kā mirkļus savās plaukstās! Tik vienkāršas domas, un pudelē vīns. Tik vienkārši samāksloti un pats es tik vienkārši dzīvs. Vārdi sabirst glāzē pa vienam, Stāsti, kā var atzīties sienām! Pareizos teikumos savijas zilbes, Sarežģīti un pārāk, ilgi. Pietiks no atbildēm slēpties! Smiekli liek man pazaudēties. Sarunas izplešas minūtēs, stundās, Tu ar mani vēl aizvien .. Vārdi sabirst glāzē pa vienam, Stāsti, kā var atzīties sienām! Pareizos teikumos savijas zilbes, Sarežģīti un pārāk, ilgi. Pietiks no atbildēm slēpties! Smiekli liek man pazaudēties. Sarunas izplešas minūtēs, stundās, Tu ar mani vēl aizvien runā

Ja vēl kas neizpausts – Par vēlu sauciens tavs Ar glāstu jāpietiek, Lai būtu vienuviet Tik daudz var reizēm pateikt, Tik daudz, ja apņemies tu nerunāt Kas noklusēts top patiess, Top īsts un dzīvs, bez viltus rezultāts Un viņa neprot citādāk, Kā tikai pavedināt māk, Ar skatu tumsā uzrunāt Un kā bezrūpīgā dejā valdzināt Par daudz ir rūpēs sasteigts, Tik daudz, ka prasās brīdi nedomāt Un ļauties sirdij paveikt, Ko prāts, kad rīts tev lūgsies nezināt Un viņa neprot citādāk, Kā tikai pavedināt māk, Ar skatu tumsā uzrunāt Un kā bezrūpīgā dejā valdzināt Ikdienā šo brīdi saglabāt, kad pilnmēness pie manis tuvāk, Ikdienā šo brīdi saglabāt, kad pilnmēness pie manis tuvāk, Ikdienā šo brīdi saglabāt, kad pilnmēness pie manis tuvāk, Ikdienā šo brīdi saglabāt, kad pilnmēness pie manis tuvāk nāk

Uzmācīga melodija skan tik labi, Un pie stūres tu to dungo nemanot. Pat ja rādio tu klusāk nogriezt vari, Domās neaizbēgt. Uzmācīga melodija griežas galvā, Mazliet neērti, bet tomēr atkārto. It kā blāvāka tā kļuvusi ar gadiem, Tomēr vēl aizvien, bet tu dzirdi tikai: Mani, mani, mani, mani, mani, mani. Uzmācīga melodija dun, kā zvani, Pat pēc gadiem sekas dziļi nepāriet. Un joprojām tai uz viena viļņa skani, Domās neaizliegt, bet tu dzirdi tikai: Mani, mani, mani, mani, mani, mani, Bet tu dzirdi tikai: Mani, mani, mani, mani, mani, mani. Mani aizmirst tev neizdosies, nepretojies, Gadiem, bet skanēs šis kā pirmo reizi, pirmo reizi, pirmo reizi. Bet tu dzirdi tikai: Mani, mani, mani, mani, mani, mani, Bet tu dzirdi tikai: Mani, mani, mani, mani, mani, mani, Bet tu dzirdi tikai...

Šis nav mīlas stāsts, šis ir stāsts par mums Līdz kurienei mūs vēdīs nakts noslēpums? Lielpilsētas ielās manāms satraukums Nakts lokāla gaismās pazūd nogurums Bum-bum, bum-bum Bum-bum, pulsē bungādiņas Bum-bum, bum-bum Bum-bum, deju grīda dun Bum-bum, bum-bum Bum-bum, pulsē bungādiņas Bum-bum, bum-bum Bum-bum, bet rīts mūs sodīs Bet rīts mūs sodīs Uz glāzes lūpu krāsa – sveiciens pasaulei Caur glicerīna dūmiem ataust rīts Nav iemesla vairs gaidīt vai tu man nāksi līdz Bum-bum, bum-bum Bum-bum, pulsē bungādiņas Bum-bum, bum-bum Bum-bum, deju grīda dun Bum-bum, bum-bum Bum-bum, pulsē bungādiņas Bum-bum, bum-bum Bum-bum, bet rīts mūs sodīs Bet rīts mūs sodīs

Man ir tevis pilna sirds Vai spēsi viņu paturēt sev Man vienam tās par daudz Vēlos, lai Tu saproti to Ja manis līdzās trūkst Un justies vientuļai tev liek rīts Tad visur, kur vien ej Nēsā sirdī mani sev līdz Ik reiz, kad šķiramies Kāds spēks liek justies saslēgtam būt Nāc mani atbrīvot Man sevis ir vienam par daudz Par tevi domājot Mans ceļojums nekad nepazūd Dod sevi rokās man Esi man, lai varu es būt Eņģeļi raudās Ja nebūsim kopā Eņģeļi raudās Ja nebūsi man Ja es nebūšu tev Kā krāsaina diena Kā dienvidu nakts Tev būšu es vienmēr Bez noteikumiem

Ar tevi, mīļais draugs, ar tevi vien, Ar tevi tīk man kopā būt. Un sniega padebess pār kalniem skrien, Kur takas zib un miglā zūd. Ar tevi, mīļais draugs, ar tevi vien, Ar tevi tīk man kopā būt. Nav baiļu man, ja pretī ziemā brien, Nav baiļu pat, ja sirds man zūd. Lai kausā līst putodams Man prieks un sarkans vīns, Lai dienas darbā man kā bites skrien. Lai mani nīst, Vai par mani dažam sejā smīns, Vienalga, jūtos laimīga ar tevi vien, Ar tevi vien, ar tevi vien, Ar tevi, mīļais draugs, ar tevi vien. Ar tevi, mīļais draugs, ar tevi vien, Ar tevi tīk man kopā būt. Nav baiļu man, ja pretī ziemā brien, Nav baiļu pat, ja sirds man zūd. Ar tevi, mīļais draugs, ar tevi vien, Ar tevi, tevi tīk man kopā būt, Ar tevi, mīļais draugs, ar tevi vien, Ar tevi, tevi tīk man kopā būt.