Bez Akordiem

Intro 1.pants Tu man teici reiz sēdot zem liepām. Kā mīļa tu man. Tāgad saku vēlaiz. 1.piedz. Mīļotā tu ja man mīla tu man ja gan Liepas kas ir ap mums dzirdiet ar jums Mīļotā tu ja man mīļa tu man ja gan Liepas kas ir ap mums dzirdiet ar jums Starpspēle 2.pants Norimst vēji un liepās vairs nešalc Nakts zemi klāj Guļ jau aiz loga sen liepas un vēji Ūūū un guļam ar mēs 2.piedz. Mīļotā tu ja man mīļa tu man ja gan Liepas kas ir ap mums dzirdiet ar jums Mīļotā tu ja man mīļa tu man ja gan Liepas kas ir ap mums dzirdiet ar jums Autro

Zini, uz pasaules jau citi valda Divi, laiks it kā apturēts, tam vairs nav vaļas Mosties, saki man labrīt un jautā vēlreiz Čukstus, Tavus maigākos es nēsāšu sev līdz. Piedz. Kaut gan blāvi redzu mirkli šo Bet Tavs skatiens man to izstaro Paliec, lūdzu, nedodies vēl prom Ļauj man vēlreiz Tevi izsapņot. Miers, ir kaut kur nozaudēts tam līdzgaitnieks ir Prieks, kas atkal pacels spārnos, aiznesīs, kur abi mēs Sapinušies savā sapnī dziļā Vēlreiz, lūdzu palaid manas domas tālu prom. Piedz. Kaut gan blāvi redzu mirkli šo Bet Tavs skatiens man to izstaro Paliec, lūdzu, nedodies vēl prom Ļauj man vēlreiz Tevi izsapņot. Es vaicāju vēl Šim sapnim un sev Vai vēlreiz Tu atnāksi Kad būšu šeit un tepat? Piedz. Kaut gan blāvi redzu mirkli šo Bet Tavs skatiens man to izstaro Paliec, lūdzu, nedodies vēl prom Ļauj man vēlreiz Tevi izsapņot.

Reiz kādu dienu tavā dzīvē Nebūs manis vairs. Vai ziema, rudens, vasara Vai klāt būs pavasar's. Nekas jau nekļūs citādāks, Vien savādi mazliet, Ka tev pie manis ciemoties Būs jānāk cituviet. Nekas jau nekļūs citādāks, Vien savādi mazliet, Ka tev pie manis ciemoties Būs jānāk cituviet. Ja ziema varbūt baltu segu Debess zemei klās Un nejautās, vai kādreiz tām Par to kāds samaksās. Virs galvas sevīm paskaties: Ja pārslas lejup krīt, Tad atceries, es atnācu, Draugs, tevi sasildīt. Virs galvas sevīm paskaties: Ja pārslas lejup krīt, Tad atceries, es atnācu, Draugs, tevi sasildīt. Viegliem spārniem aizklāšu Tevi pret vēju – Nelaid to ledainu dvēselei klāt! Sildies, man novēlot laimīgu ceļu! Dvēseli nevar, dvēseli nevar, Dvēseli nevar apglabāt. Ja tā būs silta vasara Vai mostošs pavasar's, Kad Piena ceļš nakts debesis Tik tikko jaušams skars, Virs galvas sevīm paskaties: Kad gaisma lejup līs, Tur kāda zvaigzne krītot tev Par mani pastāstīs. Virs galvas sevīm paskaties: Kad gaisma lejup līs, Tur kāda zvaigzne krītot tev Par mani pastāstīs. Ja salnas dārzos iezagsies Un būs jau rudens vēls, Var būt, ka tevi sameklēs Kāds dzērves kliedziens žēls. Virs galvas sevīm paskaties: Kad lietus līņāt sāks, Tā būšu es, kas asaras tev sejai nomazgās. Virs galvas sevīm paskaties: Kad lietus līņāt sāks, Tā būšu es, kas asaras tev sejai nomazgās. Viegliem spārniem aizklāšu Tevi pret vēju – Nelaid to ledainu dvēselei klāt! Sildies, man novēlot laimīgu ceļu! Dvēseli nevar, dvēseli nevar, Dvēseli nevar apglabāt. Dvēseli nevar, dvēseli nevar, Dvēseli nevar apglabāt.

Tad, kad tumsa lejup laižas, Daba snaudai atdodas, Mūsu mazais izlūkpulciņš Klus' caur tumsu aizzogas. Baigs un draudošs klusums apkārt, Nāve gaisos lidinās. Viņas klusi saltā dvaša Dveš iz gravas, birztalas. Klusi ejam melnā tumsā, Nekas redzams, klausās auss, Galvā pazib tā kā šaubas- Diez vai rītu redzēt ļaus ? Klau ! Sirds sastigst - pakluss svilpiens, Signāls tas pēc norunas, Esam klāt pie dzeloņdrātīm, Priekšā vācu tranšejas. Noknikšķ drātis, veikli griežam, Mirklī veikts tiek milzu darbs. Tomēr ienaidnieks mūs jutis, Atskan briesmu signāls skarbs. Darboties sāk prožektori, Baltas gaismas svītras sviež, Blakus tarkšķ jau ložmetēji, Neskaitāmas lodes šķiež. Mūsu mazais izlūkpulciņš Klus' caur tumsu aizzogas, Vāci ilgi vēl šauj tumsā, Mēs sen savās tranšejās.

Laiks nav man draugs Kas tas par draugu, Kas grib aizbēgt tālu jo tālu Paņemt visu,visu ko krāju Kādēļ visu es to krāju Laiks nav man draugs Kas tas par draugu, Kas tevi negaida, skrien prom tālu Nevajag, es negribu tādu Tādu draugu Pavasara siltās rokas Sasedz debesis tās palagos Pavasara siltās rokas Ziemai laiku vairāk viņas neiedos Pārmaiņu laiks mūs sasildīs Pārmaiņu laiks pāri nedarīs Taču pārmaiņu laiks ir tik ļoti mainī-ī-ī-gs Bija liesma tagad ogles, ogles Pasaule jau riņķo, taču tu tikai mosties Met pie malas miegu, rosies, rosies Tiem, kas dara, nevis gaida Tiem arī tad dos Dievs Neticēsi neizdosies, rosies Dari visu maksimāli Veiksme neskoposies Bozies, bozies, bozies vai nebozies Bet laikam tu nevari pretoties Pavasara siltās rokas Sasedz debesis tās palagos Pavasara siltās rokas Ziemai laiku vairāk viņas neiedo-o-o-s Pārmaiņu laiks mūs sasildīs Pārmaiņu laiks pāri nedarīs Taču pārmaiņu laiks ir tik ļoti mainī-ī-ī-gs Bija liesma tagad ogles, ogles Pasaule jau riņķo, taču tu tikai mosties Met pie malas miegu, rosies, rosies Tiem, kas dara, nevis gaida Tiem arī tad dos Dievs Neticēsi neizdosies, rosies Dari visu maksimāli Veiksme neskoposies Bozies, bozies, bozies vai nebozies Bet laikam tu nevari pretoties Pavasara siltās Pavasara siltās rokas Sasedz debesis tās palagos Pavasara siltās rokas Ziemai laiku vairāk viņas neiedo-o-o-s Pārmaiņu laiks mūs sasildīs Pārmaiņu laiks pāri nedarīs Taču pārmaiņu laiks ir tik ļoti mainī-ī-ī-gs

Kur peļķes bij' mīļākā vieta priekš peldes, tur bija reiz kaķis balts, kurš skaitīja pērles. Tur pļavā, kur saaugušas mājas kā sēnes, tur bija reiz diena, kuru pildīja spēles. Tad likās, ka aizceļosim kādreiz uz Mēness, un ziemā tad sala pie staba mums mēles. Kad pie papēžiem akmeņi sēžas, gribas tad atgriezties mājā pie spēles. Nav jau nemaz tik tālu tas Mēness, mājā aizver acis un esi jau tur, esi jau tur. Kad dziesmu kamols tikai nedaudz iesākts, un pasauli apceļot var četrās sienās. Kad bīstamākā lieta uz zemes ir šķērsot ielu bez atļaujas dotās, āaa. Kad pie papēžiem akmeņi sēžas, gribas tad atgriezties mājā pie spēles. Nav jau nemaz tik tālu tas Mēness, mājā aizver acis un esi jau tur, esi jau tur. Kad dziesmu kamols tikai nedaudz iesākts, kad dziesmu kamols tikai nedaudz iesākts. Kad pie papēžiem akmeņi sēžas, gribas tad atgriezties mājā pie spēles. Nav jau nemaz tik tālu tas Mēness, mājā aizver acis un esi jau tur, esi jau tur.

Kur ne laimes, ne prieka vairs nav, Gružu kaudzes līdz paspārnēm stāv Un kā pakulās sapinies prāts, Vai tur palīdzēt varēs vēl kāds? Tur pa kupenām tupeles slīd, Slota laukā no rokām krīt, Darbi nesokas, nedeg ne skals, Tikai mēles kā dzirnavas mals Laimes lāci tās slavēs un teiks: Kas gan cits tādus brīnumus veiks? Kur viņš ienāks, tur paliks viss balts, Gardiem ēdieniem pildīsies galds Lācis trīsreiz kā pērkoni rūks, Ne vairs malkas, ne kāpostu trūks, Laukā nesprēgās negantais sals, Atnāks lācis un ziemai būs gals, Laukā nesprēgās negantais sals, Atnāks lācis un ziemai gals

Uz zemes dzīvojam Gadu simtiem caur mūžiem laiks steidzas Cilvēks mācās sapņot nomodā Pamostas neziņā Pirms kļūsim vareni Tu turies virs ūdens, gaiss beidzas Cilvēks mācās elpot citādāk Līdz sapnis piepildās Aizturi elpu Līdz Tava sirds jūt Visu pasaules zeltu Mums tāpat neiegūt Man pietiktu ar vienu smaidu Un mana sirds jūt Tas ir viss, ko es gaidu Gan pārējais būs Mēs vienreiz dzīvojam Sper soli uz priekšu, lai veicas Cilvēks saprot laime jāmeklē Tā spēlē paslēpes Cilvēks atrod to kas jāmeklē Tepat vien dvēselē Aizturi elpu Līdz Tava sirds jūt Visu pasaules zeltu Mums tāpat neiegūt Man pietiktu ar vienu smaidu Un mana sirds jūt Tas ir viss, ko es gaidu Gan pārējais būs

Ap pazīstamiem un radiem, Ap katru vai liels tas, vai mazs Tek mani meli jau gadiem Kā apaļas paipalas Lai mani samin kā vārgos? Lai manīm ikviens var kost? Nē, dzeltenos melu svārkos, Tad labāk es ietērpos Visapkārt melus es kaisu, Un viegli, un daiļi tie ir, Ar tiem es aizberu plaisu, Kas mani no ļaudīm šķir Ar tiem es aizberu plaisu, Kas mani no ļaudīm šķir Bet brīžam kā bērnam pēc mātes, Pēc patiesā sauc manī viss, Tad meli sūrst it kā vātīs Un deg it kā ugunīs Kur patiesība, tad prasu, Teic, sirds, vai to zini tu? Labprāt, kā zobenu asu, Pār meliem to paceltu Kas patiesību man sacīs? Kur redzēšu to un kad? Rūgts smaids un atbilde acīs – Neviens, nekur un nekad! Rūgts smaids un atbilde acīs – Neviens, nekur un nekad!

(Katrīna Bindere) Tikai nesaki nevienam, Ko tu dzirdēji no rīta Liekā vēja modinošā valodā. Tikai nesaki nevienam, Ko tev pačukstēja zvaigznes Šajā naktī, kad tu biji nomodā. (Jānis Narkevics) Tikai nerādi nevienam, Kas tavu sirdi pilda, Nav nevienam jāzina, kas tajā mīt. Tikai neatklāj nevienam, Ko tev novēlējis likten’s, Tev būs grūtāk viņu kādreiz piepildīt. Piedz. (Jānis Narkevics) Un esi tā kā rīta gaisma debesīs, Kas spoži mirdz, bet paliek nezināma. (Katrīna Bindere) Un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss, Skrien laika upe projām nevaldāma. (Jānis Narkevics) Tikai nepazaudē ceļu, Kas tevi aizved mājās, Kur tu vienmēr būsi mīļi sagaidīts. (Katrīna Bindere) Tikai nepazaudē to, kas Tevi reiz ir iemīlējis, Tikai nepazaudē to, kas padarīts. (Katrīna Bindere un Jānis Narkevics) Jo tikai tā tu vari atkal No dzīves labu gaidīt, Tikai tā tu vari būt vēl noderīgs. Tikai nesaki nevienam, Kas ar tevi tagad notiek, Tas vienalga citiem liekas nesvarīgs. Piedz. (Katrīna Bindere un Jānis Narkevics) (2x) Un esi tā kā rīta gaisma debesīs, Kas spoži mirdz, bet paliek nezināma. Un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss, Skrien laika upe projām nevaldāma.