Skrienu pāri dzīvei, Skrienu garām tev Skrienu pāri ikdienai,Un garām sev Skrienu pāri miegam, skrienu pāri saulrietam Skrienu pāri jēgai, skrienu pat līdz nejēgai Piedz. Aizved mani ārpus tai, meža vidū klusumā Telefoni nestrādās, lidmašīnas režīmā Aizved mani ārpus tā, ārpus tā kas sāp Aizved mani ārpus liekā, tur kur bezvadu jūtas
Malduguns, tu kā sprīdīts meža malā Kauc kā suns, jo negaiss nāk Zibens spers, maldugunis savās vietās Drīz jau drīz, tās izgaisīs Tad kādā dienā, tu modīsies Ar pilnu krūti, tevī elpos miers Virs kalnu grēdām Tu pacelsies, un teiksi klusi, paldies tev Dievs Piedz. Piena ceļš uz mājām aizvedīs Uz mājām aizvedīs Tas rakstīts debesīs Piena ceļš uz mājām aizvedīs Uz mājām aizvedīs Tas rakstīts debesīs Laimes rats nober zvaignes tev pie kājām Akā vēl ir ūdens svaigs Ugunskurs pie tavām tēva mājām Skaitīts ir tavs laiks Tad kādā dienā, tu modīsies Ar pilnu krūti, tevī elpos miers Virs kalnu grēdām Tu pacelsies, un teiksi klusi, paldies tev Dievs Piedz....
Ar blīkšķi durvis aizcērtas Ir pamiers galā Pamiers galā Man kaklā kamols piezogas Un laipni atgādina Esmu svešā varā No ārpuses kaut apzeltīts Bet iekšā tas jau sen nav tīrs Es runāju par trauku to Ko aizvien biežāk gribas Sašķaidīt Kad mērs ir pilns, tad cits nekas neatliek Kā piecelties un iet neatskatoties Es eju prom No vārdiem, kuri mani iesprosto No rētām, kuras neprot izdaiļot No maskām, kuras sargā, bet neļauj ieelpot Es eju prom, prom Prom, prom Prom Es eju prom, prom Prom, prom Prom Bez kliedzieniem un padomiem Es kaut kā tikšu galā Tikšu galā Es piekrītu tev nepiekrist Jo zinu - tā būs labāk Tā būs labāk Ja pastāv tas, kas pārvēršas Tad vienatnē nu jāstāv man Nekas nav vairāk jāsaprot Ir viss jau atrisināts Atrisināts Kad mērs ir pilns, tad cits nekas neatliek Kā piecelties un iet neatskatoties Es eju prom No vārdiem, kuri mani iesprosto No rētām, kuras neprot izdaiļot No maskām, kuras sargā, bet neļauj ieelpot Es eju prom No vārdiem, kuri mani iesprosto No rētām, kuras neprot izdaiļot No visiem, kuri atņem, pretī nedodot neko Es eju prom, prom Prom, prom Prom Es eju prom, prom Prom, prom Prom
Kurp iesi tu, jau saule riet Un klusītēm dzied vijolē vējš, Nesteidzies, ieklausies, Tā mūsu dziesma būs Tu pasmējies un gāji prom, Ar skatienu, kas aicina līdz, Tik patiesi un skanīgi, Tā mūsu dziesma būs Varbūt, mums paveicās, varbūt lemts bija tā, Ierakstīts mūsu plaukstās, Kopīgs ceļš un satikšanās, Kas to, lai zin Piedz. Mums pieder rīts, zelta saules lēkts, Mums pieder nakts, zvaigžņu ugunsgrēks, Mums pieder viss, bet, ja lemts būs tam reiz zust, Vai mums, kas mainīsies?...
Ir tik grūti to aizmirst, kā pirmoreiz satiku tevi, Manos sešpadsmit pasaule likās kā gaišzila debess Skolas pagalmā, smaidoša, jauna ar jūniju matos, Manī raudzījies, mulsi, kā jautāji, kur es tā skatos Biju laimīgs, tu ļāvi man cerēt, ka reiz būsi mana, Tavu glāstu un skatu, man šķita nekad nebūs gana, Bet tu aizbrauci projām, man likās, es zaudēšu prātu, Tevi pielūdzot, gaidot un cerot, ka atpakaļ nāksi Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi, Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst, Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds Ko gan vairāk es vēlēties varu, viss dzīvē ir gana, Diezgan klīdis, pa pasauli plašo, es atgriežos mājās, Tikai vakaros garos, kad kamīnā ugunīs veros, Domās eju uz skoliņu veco, uz kaut ko vēl cerot Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi, Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst, Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds
Mākoņi balti un rozes Tas ir viss, kas mums ir, Laikam grāmatā lapas, Smejot liktenis šķir Un mums nevajag vairāk, Vairāk nevar vairs būt, Mēs dzīvojam dzīvi viens otram, Jo dodot var tūkstošreiz gūt Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Aizripos dienas kā oļi, Lietus sudrabā līs, Zudīs uz lielceļiem soļi, Rētas lēnītēm dzīs Viss kā slavenās filmās, Beigās pieskāriens maigs, Jā, šī ir tā pareizā vieta, Un šis ir tas pareizais laiks Piedz....
Kad dienas steiga beigsies, Un mēness pārstās pelt, Aiz mākoņ vāliem Saule pārstās dzelt Tad došos mēness pļavās, Zvaigžņu pulkus pārskaitīt, Līdz vējš steigs Pērkoņ vārtus atdarīt Piedz. Logā ieskrēja lietuslāse Un tā, šķiet nav pēdējā, Aklā ticībā degot Pret palodzi metās un nerimās tā Logā ieskrēja lietuslāse Un tā, šķiet nav pēdējā, Naivā cerībā mīlot, Pret palodzi metās un nerimās tā Kad vārdu plūdi beigsies, Un klusums iestāsies, Dažs steigsies Savās domās kavēties Nāc, iesim mēness pļavās Zvaigžņu pulkus pārskaitīt, Līdz pirmie saules stari Teiks labrīt Piedz....
Viņš stāv uz kraujas un kliedz Ka viņam papīra kājas bet gribas iet Ka gribas elpot bet ribas spiež Lūdzu ļaujiet viņam iet... Kāds kavēsies atblāzmās Kāds nekavēsies atgriezties svešinieka statusā Varbūt kāds pārdomās Varbūt par vēlu tas nāks, jo nekas nesanāks Viens otru pazīst šķērsgriezumā Bet tik un tā viņa paliek pusvārdā Viņai gribas elpot bet ribas spiež Lūdzu ļaujiet viņai iet Kāds kavēsies atblāzmās Kāds nekavēsies atgriezties svešinieka statusā Varbūt kāds pārdomās Varbūt par vēlu tas nāks, jo nekas nesanāks Atpakaļgaitā nav iespējams x2
Atgriezties pirms daudziem pavasariem, Lai vējš man vēlreiz kreklu atpogā Un pieskarties ar pašiem pirkstu galiem, Mums abiem senā fotogrāfijā Izdzīvot šo brīnišķīgo dienu, Laiku krustu šķērsu izstaigāt, Un dienu beigt ar vieglu pieskārienu Mums abiem senā fotogrāfijā Piedz. Ber gads pēc gada matos sniega pārslas Un milzīgs kurpju kalns jau nostaigāts, Bet, šķiet, ka mēs vairs nekad nepārnāksim Tādi, kā šai fotogrāfijā Dziļi iegrimt bezrūpīgā miegā, Sapnī vēl ar Tevi parunāt Un sirdi vēlreiz iejūsmināt priekā, Kā mūsu abu fotogrāfijā Sauc vālodzes, caur maija naktīm siltām, Ies pārīši zem zvaigznēm paklusēt Laiks atstās kādam atmiņās pa bildei, Ko sirds uz mūžu sevī ierāmēs Piedz....
Sieviete tavs vārds ir nakts Gribu tavā klēpī paslēpties Lai no rīta pamostos starp zvaigznēm Tavā rasas istabā Kusīs krēsla pamalē Zudīs ēnas tavā istabā Aizmirst gribas brīdi to Kad sāksies naktij aiziešanas laiks Bet man šķiet Ka tas bij tikai manā prātā iedomāts Un kad rīts uz pleca man būs modies Tavs vārds būs aizmirsies Sauc mani naktī, kamēr sapņu vārti ciet Sauc mani naktī, kamēr laiks vēl negrib iet Sauc mani naktī, sieviete tavs vārds ir nakts Sauc mani naktī, sauc mani naktī....