Tīrumā, kad kājas gurst Pacel galvu zvaigznes just Noliec arklu malā, dēls Ir jau vakars, ir jau vēls Saulrietā, ja zvaigzne krīt Saullēktā liks pasmaidīt Sazels lauki, ausīs rīts Jaunos darbos ceļš mums vīts Ar rūpēm un ar gādību Lekno zemi uzartu Lieliem sapņiem, cerību Graudu plūkt reiz iesētu
Ir liesma, kura manī nenodziest Tā mani dīda, neļauj padoties Tā rāda ceļu tur, kur gribu iet Tā liesma manī nenodziest, liesma manī nenodziest Kad aizveru ausis, dzirdu kaut kas manī gruzd Tur atrunas un vājums pārtop oglēs, jo tie ir mans aizkurs Pašu sauli aizsniegt taisos, nepietiks, ja pastiepšos Man jālec pretī nedomājot, vai un kā es piezemēšos Mostos ar zemo startu kā sapnī kritis būtu Dienā man nav gana stundu, ja neizmanto, ziedo, lūdzu Jaunu taku sev izcērtu pats caur džungļiem pelēkiem Tur es atradu savu dziesmu, tai melodija skan vēl ar vien Ir liesma, kura manī nenodziest Tā mani dīda, neļauj padoties Tā rāda ceļu tur, kur gribu iet Tā liesma manī nenodziest, liesma manī nenodziest Zinu savu galamērķi tomēr nezinu, kur attapšos Bet pedālis ir grīdā un es bremzēt vispār netaisos, nē Kad ēnas mani draud jau aprīt, ielenc kā maitu lijas Tā kā signālraķeti es raidu savu melodiju Ir liesma, kura manī nenodziest Tā mani dīda, neļauj padoties Tā rāda ceļu tur, kur gribu iet Tā liesma manī nenodziest, liesma manī nenodziest Deg liesma manī, tā nenodziest ne brīdi, neļauj padoties Deg liesma manī, tā nenodziest ne brīdi, un dod spēku man Deg liesma manī
Jautā, kas ir dzīvs? Dzīvs ir vēja sveiciens rītam. Dziedi pāri laukiem, Kamēr atver plakstus rasa. Saulē izkūst pavediens, Miglā paver lūpas mežs, Gaida savu dienu tas, Saules glāstu sveicināts. Aiziet vēji tālumā, Lietus pēdas aiznesot. Laukiem pāri aizlido Rīta sveiciens tīrs. Jautā, kas ir dzīvs? Dzīvs ir vārds, kas lido teikts. Noglabājis savu rītu, Zemi elpojam, lai dzird. Saule zemei skūpstu sniedz, Naktī acis aizverot. Glāstot kokus, atnāk rīts, Kalniem pāri slīd....
Es zvēru, es zvēru, es zvēru, varu varu Turēties trasē, nemainot virzienu. Darīt savu "Motherfucker" Tēmeju, tēmēju, tēmeju Tikai es mērķī un trāpi, trāpi Mērķi nešauj garām, eju uz visu nejūtu sāpes. Es bieži dzirdu "sveiks, lai tev veicas!" Aiz muguras zemsegu pasaule feiks, jo mans feiks beidz Tavi argumenti manā virzienā nesūda nesver, to ka sadzirdēšu tavas runas labāk necer. Es taisu mūziku, zini, tā kā man patīk Un ja gribi mani satik, labāk dari to naktī....
kliedz mana tauta locies tavās rētās vēl bēršu sāli lai tu neaizmirstu neko audz sāpju naidā svelotā kas svētāks par piedošanas maigumu es mirstu ar tevi lai tu atdzimtu tev uzkrāt nāvi postu negodu un kaunu un raudi asaras par dzelzi kļūs kad pienāks laiks un pieminēts tiks ļaunums no dzelžu lietus mana roka vāja un nespēj tavas pārestības piedzīt bet vārdi tas ir zobens abpusgriezīgs pār viņu pilīm un pār tavām mājām bet vārdi tas ir zobens abpusgriezīgs pār viņu pilīm un pār tavām mājām
Kad vēlu mājās nāci no savas nakts dzīves, Man blakus skaļi krāci, vēl nedusmojos es, Bet nu jau iet par traku, tu dzer kā nelabais, Tik atnes tukšu maku, bet pats tu pilns kā maiss. No brīža šā, es saku, te valdīs citāds gaiss. Uz teātri mēs iesim un ložā sedēsim, Pa svaigu gaisu skriesim un glauni ēdīsim, Tu baznīcā tad grēkus ik svētdien’ sūdzēsi Un turpmāk savus spēkus priekš manis taupīsi....
Kurš no mums spēlēs paslēpes? Uz lielas pasaules ir viegli pazaudēt, Ko mēs reiz sapņojām, kā bērni gaidījām Ir jālej asaras, kad mūsu pasakas vairāk nav Vairs nav, to nav, vairs nav… Saules klēpī noguldīts Reiz es devos viņai līdz Cik pasakains bij katrs rīts Bet nu jau mirklis piepildīts Kaut es spētu Gūt vēl spēku, Skūpstot laiku, Notvert gaitu, Kas pārāk straujā ritmā Atvadījās un tā Spiež man negribīgi mainīties Kurš no mums spēlēs paslēpes?...
Debess tumša, mākoņaina, Jūra vētrās dauzīta Tā caur viļņiem, bangām cīnās Mana dzīves laiviņa Visur tumsa, visur briesmas, Tikai tālu rietumos Atspīd manā bēdu naktī Zvaigzne viena vienīgā Vai šī zvaigzne mani briesmās, Mani nāvē vilina? Jeb vai tumsā ceļu rāda Kurp man laiva griežama? Jeb vai viņa manīm stāsta, Kā aiz mākoņiem vēl spīd Laimes saule spožā, baltā, Tu to zini, spulgacīt!
Mainās manas matu krāsas, vasaras un ziemas Mainās manas dzīvesvietas Mainās mani ieradumi, nedēļas un dienas Mainās manas darbavietas Mainās sejas ekrānā, blakus un uz ielas Mainās manas četras sienas Mainās manas piektdienas un dungojamās dziesmas Mainās manas svētku dienas Es varu neturēt to, kas jau tāpat no rokām slīd Bet labprāt mānīšos šonakt un sapnī iešu tev līdz Mainās viss Pāriet viss Bet tu neesi viss Mainās tavas kaklasaites, draudzenes un sievas Mainās viņas katru dienu Mainās bildes profilā, makā un pie sienas Nav vairs tur manām vietas Es varu neturēt to, kas jau tāpat no rokām slīd Bet labprāt mānīšos šonakt un sapnī iešu tev līdz Mainās viss Pāriet viss Bet tu neesi viss Pienāk rīts, un tev ir jāaiziet Pienāk rīts, bet naktis neizdziest
Zvaigžņu debesis Tavās acīs mirdz Mēs dejosim Kamēr atausis būs rīts Zvaigžņu priekškars krīt Varam sauli ieraudzīt Mēs dejosim Kamēr diena iesils drīz Un tā mēs dzīvi dejosim Un tā mēs dzīvi mīlēsim Pat, ja solis kāds klups Deja mums nesajuks Deja mums nesajuks Saules staros mirdz Tavās matu cirtās zīds Mēs dejosim Mijkrēslis, kad sagaidīts Debesīs, kad sarkans vīns Saules stari nodzisīs Mēs dejosim Mūžs mums dejā pavadīts