Bez Akordiem

Uzgaidi mirkli, Uz skaņu vienu, otru, Uzgaidi nesteidz, Mēs atradām viens otru Šādi neesmu juties, Sirds paceļas tik viegli, Turies klāt un nesteidz, Jo uz brīdi esam vieni Jāatzīst šādi, Jūtos pirmo reiz, Sirds sitiena klūp, Domas skrējienu beidz Un es zinu šis mirklis Reiz būs beidzies Tāpēc lūdzu, Brīdi nesteidzies Bailes, šaubas nemieru sēj, Bet laiks tās laist projām, Zinu Jo šādi jūtos pirmo reiz, Cerībai, laimei Ticu Turies man klāt vēl, Un nesteidzies tik drīz, Tavi vārdi, tie skan vēl, Tie ceļu atrast līdz Ņem manas rokas, Un ved tās caur šo ceļu, Jo pagājis tik ilgs laiks, Kuru tumsā viens es eju

Es stāvu te Latvijas malā Ko Ziemeļu vēji skauj Un lepni turos tai vietā Par savējām mājām ko sauc Es pieglaužu vaigu pie liepas Kas vectēva mājās stāv Un solos es vienmēr un mūžos Šo zemi par savējo saukt Piedz. Es mīlu šo ziemeļu malu Tai Dievs savu svētību dod Un vienmēr vēlos es lai mūžīgi Vēl miers manu dvēseli tur Es mīlu šo dzimteni mazo Par brāļiem kur igauņus sauc Un vēlos dziedāt par zemi šo Kurp dvēsele mana trauc 2. Es stāvu te Latvijas malā Ko ziemeļu vēji skauj Mēs lepni turamies tai vietā Par mājām savām ko sauc Piedz Es mīlu šo ziemeļu malu Tai Dievs savu svētību dod Un vienmēr vēlos es lai mūžīgi Vēl miers manu dvēseli tur Es mīlu šo dzimteni mazo Par brāļiem kur igauņus sauc Un vēlos dziedāt par zemi šo Kurp dvēsele mana trauc Es mīlu šo dzimteni mazo Par brāļiem kur igauņus sauc Un vēlos dziedāt par zemi šo Kurp dvēsele mana trauc Dziesma bez maksas klausāma šeit: www.draugiem.lv/i-music

Kas tur deg Siltā saulrieta krāsā? Kas tur sauc Mani mīļi kā māsa? Kam tas vējš Rozā ziedlapas mētā? Kas tur sāp Manī dziļi kā rēta? Kas tur zied Visos vasaras ziedos? Kas tur cer, Ka tam visu reiz piedos? Kam tā pasaules augstākā smaile? Kas tur smejas, Kad citus māc bailes? Piedz. (2x) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs. (Katrīna Bindere) Kas tur sauc Tevi pusnaktī dejot? Kas tas ir, Kas liek dzejniekam dzejot? Kam tie sapņi, Kas aicina zīlēt? Cilvēks ir Piedzimis elpot un mīlēt. Kas tur zied visos vasaras ziedos? Kas tur cer, ka tam visu reiz piedos? Kam tā pasaules augstākā smaile? Kas tur smejas, kad citus māc bailes? Piedz. (Katrīna Bindere) (2x) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs. ... Piedz. (Katrīna Bindere) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs. Piedz. (Jānis Narkevics) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs. Piedz. (Katrīna Bindere un Jānis Narkevics) (4x) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs.

Veras lauki pretī ceļā tālajā Virmo gaiss un mēnesnīcā bālajā Naktsvijoļu ziedi pļavā samtainajā Dodos mājās noguris un neprātīgs Domās pazib garā diena, viss mans rīts Sunīts sēž un uguntiņa – esmu laimīgs Ak, mana mīļā, mana mīļā, mana vienīgā Esmu klāt, esmu klāt, mīļotā! Pūces spārnu vēdas pazib tālumā Jāņtārpiņu gaismas meža ielokā Jūtu, vietā nokļuvis es – skaistākajā Dodos mājās, noguris un neprātīgs Domās pazib garā diena, viss mans rīts Sunīts sēž un uguntiņa – esmu laimīgs Ak, mana mīļā, mana mīļā, mana vienīgā Esmu klāt, esmu klāt, mīļotā!

Ir ausis rīts, jau saule lec Nu gluži tā kā mana sirds Un es tai līdzi laikam sadegšu Ja, mīļā, necelsies vēl Tu Vai atceries, ka solīji Man šorīt pienest kafiju Nu, kur tā ir? Tev vēl acis ciet Bez kafijas man neaiziet Celies, viss dabā sen jau modies Bet Tu vēl gribi sapņos brist Ir zvaigznes sen jau dzisušas un mēness jau riet Mūs gaida saulains, saulains rīts Kā modināt? – ne šā, ne tā Un visu nožēlos, jo kā – Man laikam pašam jāvāra būs kafija Ak, mana mīļā, miegainā Kad aromāts ir tasēs liets Un brokastu galds jau klāts Tev pēkšņi zudis miegs, un esi smaidot klāt Lai atklātu, ka izlikies

Pazūd skatam torņu galotnes Kādu stāstu lai šodien darinu? Tūkstoš ceļi pieder tev un man Tūkstoš pieder mums, lai pazustu Mēneši kā gari gadi Atkal esam laika mašīnā Es pa kreisi, tu pa labi Satiksimies laika mašīnā Lai pūš vēji prom no šejienes Lai esam plašums un citiem pavediens Tūkstoš ceļi pieder tev un man Bet stāsts uz visiem tūkstoš ceļiem viens Lai kur tu arī ietu Satiksimies laika mašīnā Un lai kur arī tu bez manis skrietu Vienmēr būsim laika mašīnā

Es atkal citā vārdā saucos Kas bijis ir, tas nebūs rīt Tikai šodiena pār mani Kā liela ēnu sieva krīt Jau akmens mīksts kā vasks Jau akmens mīksts kā vasks Bet ūdens jau ledū Bet ūdens jau ledū.... Pilns Mīlestības Laiks......

Hey, man šķiet tu esi cilvēks, Tik mazāks nekā es. Un tavs gudrais skatiens Vienmēr pieturēs. Kopā mēs, kad ejam pastaigās. Kopā mēs ik rītu. Hey, man šķiet tu esi cilvēks, Bet vairāk nekā es. Un tavs gudrais skatiens Zina atbildes. Kopā mēs, nāc ausis piemurrāt! Kopā mēs ik dienu. Hey tu, mans ķepu cilvēk, nāc blakus man! Un māci man kā būt labākam! Hey tu, mans ķepu cilvēk, nāc blakus man! Un māci man kā būt labākam! Hey, man šķiet tu esi cilvēks, Bet atkal paslēpies. Zem gultas, smiltīs, skapī Vai spēlē spēlītes. Kopā mēs, kur tavas ķepas nāks. Kopā mēs pat miegā. Hey tu, mans ķepu cilvēk, nāc blakus man! Un māci man kā būt labākam! Hey tu, mans ķepu cilvēk, nāc blakus man! Un māci man kā būt labākam! Tu modini mani, vismīļākais modinātājs. Tu sadzirdi mani, kad šķiet neviens neklausās. Tu modini mani, vismīļākais modinātājs. Tu sadzirdi mani, kad šķiet neviens neklausās. Hey tu, mans ķepu cilvēk, nāc blakus man! Un māci man kā būt labākam! Hey tu, mans ķepu cilvēk, nāc blakus man! Un māci man kā būt labākam! Hey tu, mans ķepu cilvēk, nāc blakus man! Un māci man kā būt labākam! Hey tu, mans ķepu cilvēk, nāc blakus man! Un māci man kā būt labākam! Hey, nāc blakus man! Nāc blakus man! Māci man kā būt labākam! Hey, nāc blakus man! Nāc blakus man! Māci man kā būt labākam! Hey! Mans ķepu cilvēk, Mans ķepu cilvēk, Māci man kā būt labākam! Hey tu, mans ķepu cilvēk, nāc blakus man! Un māci man kā būt labākam!

Tīrumā, kad kājas gurst Pacel galvu zvaigznes just Noliec arklu malā, dēls Ir jau vakars, ir jau vēls Saulrietā, ja zvaigzne krīt Saullēktā liks pasmaidīt Sazels lauki, ausīs rīts Jaunos darbos ceļš mums vīts Ar rūpēm un ar gādību Lekno zemi uzartu Lieliem sapņiem, cerību Graudu plūkt reiz iesētu

Ir liesma, kura manī nenodziest Tā mani dīda, neļauj padoties Tā rāda ceļu tur, kur gribu iet Tā liesma manī nenodziest, liesma manī nenodziest Kad aizveru ausis, dzirdu kaut kas manī gruzd Tur atrunas un vājums pārtop oglēs, jo tie ir mans aizkurs Pašu sauli aizsniegt taisos, nepietiks, ja pastiepšos Man jālec pretī nedomājot, vai un kā es piezemēšos Mostos ar zemo startu kā sapnī kritis būtu Dienā man nav gana stundu, ja neizmanto, ziedo, lūdzu Jaunu taku sev izcērtu pats caur džungļiem pelēkiem Tur es atradu savu dziesmu, tai melodija skan vēl ar vien Ir liesma, kura manī nenodziest Tā mani dīda, neļauj padoties Tā rāda ceļu tur, kur gribu iet Tā liesma manī nenodziest, liesma manī nenodziest Zinu savu galamērķi tomēr nezinu, kur attapšos Bet pedālis ir grīdā un es bremzēt vispār netaisos, nē Kad ēnas mani draud jau aprīt, ielenc kā maitu lijas Tā kā signālraķeti es raidu savu melodiju Ir liesma, kura manī nenodziest Tā mani dīda, neļauj padoties Tā rāda ceļu tur, kur gribu iet Tā liesma manī nenodziest, liesma manī nenodziest Deg liesma manī, tā nenodziest ne brīdi, neļauj padoties Deg liesma manī, tā nenodziest ne brīdi, un dod spēku man Deg liesma manī