Šī taka tāda niecīga rudens lapām klāta, Lapa var būt priecīga, ka tā nav nostaigāta. Šī taka tāda niecīga un rudens lapām klāta, Un lapa var būt priecīga, ka tā ir nosargāta. Un rudens tieši tev, to nosargāja, Un arī sev to paglabāja. X2 Mēs ejam tur, kur rudens lapu lietus līst, Gribam laisties vējā rudens lapām līdz, Ļauties vēja dejai, kur viņš tālāk trakās domas aiznesīs. X2 Piedz. Un aizskrien lapa sarkanā Pret rudens salnām vakarā. Vēja melodijās dejo tā.
Viļņus veļ uz krastu zilais jūras lauks. Sirdi paceļ laimes šūpals - tuvais draugs. Krasts un jūra dunot runā un glaužas tuvu klāt. Parunā un bēgot viens pēc otra deg, ilgās deg. Hei, medusmēness ir klāt! Smej sirdis, gavilē tās, Runā ar skūpstiem, visu sadzird ar tiem. Vai atspīd saule, vai nakts Viens otrā skatās tik vien. Mākoņi sārti garām skrien. Ziedus ceļ no zemes sakņu pinums jauns. Mīlā iesmeļ mūžam pilnais vīna trauks. Krasts un jūra dunot runā, mūžs katram līdzi nāk, Savādāk un tuvāk nākot skūpstos sedz, dzīvi redz. Hei, medusmēness ir klāt! Smej sirdis, gavilē tās, Runā ar skūpstiem, visu sadzird ar tiem. Vai atspīd saule, vai nakts Viens otrā skatās tik vien. Mākoņi sārti garām skrien.
2005.gada 5.februāris Tik daudz ir redzēts bērnībā Tik daudz ir justs un iegūts pilnībā Tik daudz ir pazaudēts Tik daudz ir pie-a-mirsts Tā pat īsti nemanot Tik daudz ir gribēts būtībā tik daudz ...
Divi vēji klīst Uz vaigiem asaras žūst Vienam dvēsele smej Otram sirds lūzt Divas saules spīd Un vidū mēness maigi bāls Bet nekas jau nemainās Tie ir tavi sapņi, brāl’ Kā divi vēji tie pasaulē klīst Tie meklē viens otru Grib mīlēt un nīst Un smilšu graudus No cerībām šīm Vējš paceļ uz augšu Līdz debesīm Tavas acis tā Kā divi ezeri lās Tās ir nojausmas vien Tie ir tavi sapņi, mās’ Kā divi vēji tie pasaulē klīst Tie meklē viens otru Grib mīlēt un nīst Un smilšu graudus No cerībām šīm Vējš paceļ uz augšu Līdz debesīm Šo dzīvi tā kā spēli Diviem jāspēlē No sākuma līdz pašam galam Vēlies tu vai nē 2x Kā divi vēji tie pasaulē klīst Tie meklē viens otru Grib mīlēt un nīst Un smilšu graudus No cerībām šīm Vējš paceļ uz augšu Līdz debesīm
1. pants Reiz dzīvoja kāds puisis – Dullais Dauka, Saukts par dullu, jo domāja ārpus lauka, Citi mēģināja šīs domas padzīt, Un atpakaļ ikdienā to kā naglas sadzīt. Bet Dauka bija citāds, tam nemitīgi likās – Kā nokļūt tur, kur saule ar jūru tikās? Tam nešķita kā citiem, ka katram ir(a) gana, A jautājumu vienu – kur karote mana? Piedz. Dullais Dauka jaunu horizontu atklāj (viņš atklāj) Kamēr citi baidās un saka, lai stāj (lai stāj) 2x 2. pants Tad radās viņam doma absolūti traka, Neņemt galvā, ko visi apkārt saka, Un pāri Atlantijas okeānam doties, Ar laivu, pie airiem tikai pieturoties. Slānija viņu pēc kārtas gandrīz visi: „Dulls esi, Dauka, pie nāves tiksi!” Bet vajadzēja čalim tiekties pēc tā, Ko nevar atrast netā par ar 4G! Piedz. Bridge. Viņš brauca horizontam tieši pretī, Kamēr visi teica: „Tev nesanāks, vecīt!” Gāja tam tiešām traki, smagi un lēni, Bet kādu rītu visi no ziņām bij’mēmi! Tad izkāpis Dauka Tobāgo krastā, Ar neatlaidību kā karogu mastā, Un tā vietā beidzot, lai gūtu mieru, Plāno jaunu, dullu izlēcienu, Un tikai tad, ja bez mitas kāds jautā Pasaule no pārmaiņām var būt autā, Un pat , ja horizontu nevar aizsniegt – Trakākais ir kādam to mēģināt aizliegt! „Trakākais ir kādam uz to tiekties aizliegt” Piedz.3x
Atnāc pavasarī vai varbūt ātrāk vari, Kad pīlādžogu audzes vēl gaida saules starus, Kad vijoles vēl nečīgā tie jautrie sienāzēni, Kad Tavas siltās rokas skaus mani glāstos lēni. Piedz. Bez Tevis kaijas pavisam savādāk kliedz, Tās citu dziesmu jau vasarās dzied, Bez Tevis lakstīgalas pat nepogo, Un cīruļi rītos nežēlo. Atnāc pavasarī vai varbūt ātrāk vari, Kad mūsu elpas skārti uz mūžu vaļā vārti, Līdz mūsu saullēktiem un jauniem saules rietiem Caur saules skūpstiem stari mīlā ieskaus mani.
Pie Tevis vien man domas skrien Kur jūras vējš lidinās Un Tavus matus jauc Tad pierimstās Tev acīs saule spēlējās Un tās kā dzintars iemirdzās Tu manu vārdu sauc Vējš atsaucās Kā man Tev pasacīt? Vai man smiltīs ierakstīt? Cik Tevi mīlu es Kā man Tev pasacīt? Vai man jūru krastā dzīt? Cik Tevi mīlu es Pie Tevis vien Man domas skrien Kur smilšu liedags zied Visās varaviksnes krāsas - septiņas Un zinu, ka mēs kādu dien' Kad zilā jūra mūs vilinās Skriesim sadevušies rokās - neviens to nezinās
Iet pa ceļu aiziet projām Neatskatoties Nezinot kurp īsti dodas Vai tas izdosies Pilnas galvas sapņiem ļaudīm Sēž uz cerībām Neļaujot ne sev ne citiem Dzīvot laimīgiem Piedz. Nostaļģijā, nostaļģijā Iegrimst dvēsele Pārdomājot to, ko kādreiz Varējām mēs spēt Nostaļģijā, nostaļģijā Rozes vāzē vīst, Atceroties vien cik vakar Vēl tās skaistas bij’ Ko lai vairāk stāstu tiem Ja neklausās neviens Alkatībā iegrimuši Tukšums jūsmo tos Pārdevušies tie par grašiem Jūtas drosmīgi Neapjaušot to ka paši Apzog meklēto Piedz. Nostaļģijā, nostaļģijā Iegrims dvēsele Pārdomajot to, ko kādreiz Varējām mēs spēt Nostaļģijā, nostaļģijā Rozes vāzē vīst, Atceroties vien cik vakar Vēl tās skaistas bij’ Diez kā būtu ja mēs spētu Acīs lūkoties Apskaut mīļos cieši cieši Bailēm neļauties Un kā putni brīvi liegi Lidot debesīs Sajust to cik īsti esam Kā prot mīlēt sirds Piedz. Nostaļģijā, nostaļģijā Iegrimst dvēsele Pārdomājot to, ko kādreiz Varējām mēs spēt Nostaļģijā, nostaļģijā Rozes vāzē vīst, Atceroties vien cik vakar Vēl tās skaistas bij’
Atkal rudens un lapas čaukst. Jums tās - lapas, man - dvēseles... Asinsvados kāpj ledus auksts. To vairs neatkausēšu es. Ejiet atpakaļ - vasaras ceļš prasa savu nevaldāmzaļš. Vecais Hārons pār Stiksu ceļ tikai turpu, ne atpakaļ. Melnā putnā man pārvērsties lemts, melnā zirgā ar dvēselēm auļot, tikai viens man uz mūžu ir ņemts: būt par cilvēku vēlreiz zem saules. Dievi domā, ka pietiek ar to, ka es esmu šai amatā iecelts, kur man divus obolus dod. Tas ir vairāk kā citiem - priecājies! Un šis, iedomājieties, gods un tas "kādam-jau-jādara-arī" - tas ir kļuvis mans mūžīgais sods; ne to nomest, ne noplēst vairs varu. Ejiet atpakaļ - vēl jums ir ceļš, vēl nav nomiris jūnijs zaļš. Vecais Hārons pār Stiksu ceļ tikai turpu, ne atpakaļ.
Šajā pļavā, kur hiacintes Zem tavas elpas lokās Šajā pļavā, kur hiacintes Zem tavas elpas lokās Dod man savu roku Dod man savu roku Šajā pļavā, kur hiacintes Zem tavas elpas lokās Nāc, nāc, nāc! Vai tur sauca, Vai kliedza kāds? Nāc, nāc, nāc! Un paliec man klāt. Šajā pļavā, kur tavi vaibsti Katrā kokā dzeņu kalti, Šajā pļavā, kur tavi vaibsti Katrā kokā dzeņu kalti. Dod man savu roku Dod man savu roku Šajā pļavā, kur tavi vaibsti Katrā kokā dzeņu kalti. Nāc, nāc, nāc! Vai tur sauca, Vai kliedza kāds? Nāc, nāc, nāc! Un paliec man klāt.