Bez Akordiem

Kad es biju mazs Ne no kā Mīlestība Tas ko es jūtu Mīlestība Tas ko tu jūtu Mīlestība Tas ko mēs jūtu Mīlestība Tas vārds Tu esi kā saule Es esmu kā mēness Tu esi kā zieds Esi tava vāze Tu mani apspīdi Es tevi noturu Tu mani mierini

Kā gan tā var - mani iemīt dubļos Un pret zvaizgznēm samainīt? Kā gan tā var - ignorēt un atstumt - Vēl nav pusseši, ir tikai trīs?! Piedz. Paliks laime manās rokās, Kamēr es tai nepieskaršos. Vai tā būsi Tu vai cita, Pateikšu Tev pusdesmitos. Salstu te viens jau pusotru stundu, Sarkanas rozes rokās man trīs. Kā gan tā var pedantiski kavēt, Runāts bij vienos - nu jau ir trīs. Piedz....

Ārā atstāta, viena aizmirsta Pie krūtīm klauvē tā, pie kādreiz runātā Meliem vietas nav starp mums Grūti līdzās būt un tomēr nepiekļūt Kad visi liekas tā, liek klusēt, nelaiž klāt. Nevienam tevi nevajag! Patiesība sāp mazliet un vai tamdēļ melot ļauts? Kaut neērta tā kādreiz šķiet, tās nevar būt par daudz Vārdus rindojot, tos vietām samainot Teiktas pārvērsts top tik bieži par neko It kā sevi sargājot, It kā nezinot Nemaz negribot Tev pāri nodarīts Un tagad paprasīt: „Lūdzu, piedod!...

Es nezinu, kas notiks. Šodien rīt un parīt. Dažreiz tāda sajūta, ka pasaulei būs gals. Bet varbūt viss būs labāk, Man dzīve uzlabosies, Varbūt to ko vēlos sasniegšu. Man nav ne jausmas, Kāds pagrieziens mūs gaida, Gribu tikai vienu, Lai tu man nāktu līdz. Jā ceļš ir grubuļains, Un ļoti līkumains, Bet vienīgais kas jādara, Ir kopā jāturas. Es gribu padoties, Bet tu man nekad neļauj. Tā jau vienmēr īsti draugi dara....

Eju iekšā iekšienē Tunelis ar gaismu galā Esmu es ar baigām iekšām Ārā netieku es tiešām Lampa apiet manīm apkārt Es no vidus noraugos Paceļu es sevi tā, kā vieglos pirkstu galiņos Griežas vide apkārt centram Griežas, pārgriežas kā ābols serdē (x2) Sēkliņas uz ielas birst Iesējas un sākas cirks Pasaule ikkatru dienu sacepas kā ābolmaize (x2) Eju iznākt laukā pats Dažas minūtes pirms sākas bads Pamostos pirms zvana man Bāc, kas tik agri zvana man Tumsa uzkrīt sev uz nerviem Viltus padebeši skrien Kustina tie spārnus, kājas Mākoņos tiem nevajag mājas Griežas vide apkārt centram Griežas, pārgriežas kā ābols serdē (x2) Sēkliņas uz ielas birst Iesējas un sākas cirks Pasaule ikkatru dienu sacepas kā ābolmaize (x4)

Oriģināls: So nimm denn meine Hände Teksta autore: Jūlija Katarīna fon Hausmane (1826-1901) Mūzikas autors: Filips Frīdrihs Silhers (1789-1860) Aranžētājs: Jāzeps Vītols (1863-1948) 1. Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats, Līdz beigsies mūža gadi Un gaišs būs skats! Ne soli es bez Tevis Iet negribu! Ņem mani līdz pie sevis, Kur iesi Tu! 2. Tik Tavā žēlastībā Sirds klusa top, Un tādēļ mīlestībā Arvien to kop! Pie Tavām kājām dusēt Bērns lūdzas sev; Ļauj, acis slēdzot, klusēt Un ticēt Tev!...

Miljoniem un miljardiem krīt lejā zvaigznes katru dien'. Cerībā uz spārniem Arī es sev noskatīju vienu. Mēs tā kā salas debesīs ceļā uz savu paradīzi Tik rādi ceļu es tev līdz Tev līdz, kur vēji aiznesīs. Mammas dēli palikuši sirmi Tiem nav žēl, viņa sargā ik mirkli Tajā , ko dara ielikuši sirdi Sevī sevī atraduši, nedomā rimt. Viņu krūmos neatrast plintis skaņas ātrumā no nulles līdz simts Viņi zin viņu ceļš ir labirints taču viņi redz maratonu kā sprintu Vējš viņu burās, viņu burās Zin visu par tiem , kas kam durās Vējš viņu burās, viņu burās Ved tur , kur viņu saule kurās Miljoniem un miljardiem krīt lejā zvaigznes katru dien'....

Tu labi zini to kā mēs to darām un tas nav jautājums bet fakts lietas noved līdz galam un to zin visi ja tu netici tad problēma tava tas man nav šķērslis mēs kā augša vienmēr paliekam pie sava karsts kā uz grilla tu kā vienmēr gribi mani noķert ātrāk tas nozīmē ka es uz viļņa tā kā okeānā tas man ir viegli un vēl vieglāk ir to pierādīt tu klusē tad kad runāju es un tā ir pieklājība maniem vilkiem tavas aitas ir barība tāpēc pirms sūti viņus mežā meklē kādu kas palīdz es dodu vārdu un atzīstu galā kad vēl zēni iesildās pierādījums tam ka mani sapņi piepildās mēs esam šeit lai tu neprasītu kur manos končos rokas gaisā tā kā lambo durvis man viss okey kamēr tevi vajā pusaudžu kompleksi tas viss kas karājās man kaklā ir zelts Māris Štrombergs piedz....

Laiks skrēja tik ātri kā zirgi tik balti, tik balti, tik balti Es devu tev vietu un laiku un smieklu tik vieglu tik vieglu Tik domas par Tevi, karavajevi, loškarevi es zvanu, es klanu Bet Tu mani, disvkani atdevi sprīgani sāp, man sāp Tu saki, ka ir labi, bet es skapī ar šņabi man sāp Es zīlēju, ka mīlēsi, ka spēsi atrast sirdī man vietu, bet nē, es kļūdijos! Piedz. Mēs iesim kopā rīta rasā Vējos saltos, sniegā asā Uz spārniem tevi nesīšu No skarbā vēja sargāšu 2x No mēness uz sauli es skrēju Un neatnākt nevarēju Jo redzēju Tevi kā zvaigzni Zaigojošu tik maigi Es nācu būt par draugu Par tavu acu raugu Es izvēlējos Tevi Jo zinu, ka Tu ceri Par īstu zvaigzni kļūt Pie debess juma būt Mēs iesim kopā rīta rasā Vējos saltos, sniegā asā Uz spārniem tevi nesīšu No skarbā vēja sargāšu

Saki man "kur palikuši tie laiki?" Kad dvēsele dzied trīsot miesai, Kur palikusi jēga dziesmai, Tūkstošiem dziesmu, bet neticu nevienai. Pasaule griežās ap tevi, Un TU ar izkārtu mēli, Centies skriet tai pa priekšu Un nepaspēj, nepaspēj, nepaspēj.. Nomok prātu šī mazuma piegarša, Tād nelāga tukšuma sajūta Iekams, neesi ticis pie kārotā labuma. Diendienīgs paliek ar sevi sarunas, Joz pakaļ akli sapnim, Kas apmēram pēc nedēļas jau apnicis. Un tikai tad kad paklupis aiz akmens Atskārt' cik tomēr maz ir atlicis....