Kaut kur visumā noklīdis, Mans mazais laimes satelīts, Un līdz ar viņu viss, kas īsts. Tas nenāks atpakaļ tik drīz, Tas bija tikai mirklis īss, Līdz uzausa rīts... Kaut kur visumā noklīdis, Ar satelītu itin viss, Pazudis. Tas nenāks atpakaļ tik drīz, Tas bija tikai mirklis īss, Kas palicis dzīvs... Tas nenāks atpakaļ tik drīz, Tas bija tikai mirklis īss, Līdz uzausa rīts.
Skūpsti mani vēja dvaša Nu es varu elpot brīvs Lai kur es eju,uz kalnu vai leju Kabatā man kortelīts Meitenes, kur jūsu acis Mēs tie īstie esam, lūk Skūpstu dot un mīlēt pratīs Tavu roku tūlīt lūgt Tādu nav bieži, bet pasaulē esot Kam maigums un iekāre svešs Bet ko nu par tiem, kas jau glāzīti ceļot Trīskāršas nopūtas dveš Bet ir vēl citi, kas trako ik dienas Slikti tiem būs pie bikts Neesmu dakteris, bet droši zinu Atteiksies motors kā likts Tievi, resni ģīmi baigi Izvēlies kāds tīk Ja tev patīk jauni vaigi Mūc prom meitenīt
Redzu tikai košas krāsas It kā mana dzīve būtu rožu dārzs Es daru visu, lai tā būtu Nav man bailes ziedus plūkt, nē Man nav ko lūgt, nav nevienam man ko lūgt Brīnums neglābs, vairs nē Vari pat nefantazēt Nāks mana iespēja, to ņemšu Nav man barjeru, nav bremžu Nav man barjeru, nav bremžu Būsi sirms kad es šo beigšu Kā lai hendlo šito meiču Redzi mani domā geiša Redzi mani domā geiša Tu kā gleznu uztver mani Bet par mazu tavi rāmji Nav man barjeru nav bremžu Nav man barjeru nav bremžu
Es pamostos no rīta, un kā jau pieņemts tas. Pie gultiņas uz grīdas, stāv melnas čībiņas Es kāpju čībās iekšā, bet nesanāk nekas. Jo čībām kāds jau priekšā, un aizgulējies tas. Ki-kī, kas tur tā krāc, Ki-kī, ei laukā nāc, Kī-kī kas rūķis mazs, Ki-kī no pasakas. Kad sēžos es pie glada, un taisos tēju dzert, Lai tēja butu salda, tai cukurs jāpieber. Bet rūķis cukurtraukā, smej tā kā kutināts, Tam bārda slejas laukā, kā tējkarotes kāts....
Dzīves rati rit. Man rāmi dzīves rati rit Ar maigām mīlas smērēm Kaut netieku nekādi prom No svešu ļaužu mēlēm Un neskriešu no tevis prom Pie citām baltām ķēvēm Jo esmu cieši tevim siets Ar stiprām mīlas ķēdēm Grauž mani domas sparīgi Vai dzīvoju es prātīgi Uzradās draugi jocīgi Un padomi tik mīlīgi Nu klausos viņos aušīgi Un pārvēršos es garīgi Bij' vai nebij' derīgi Jūtos varen' jancīgi Bij' vai nebij' derīgi Nu vairs nav tik svarīgi Man runā draugi sulīgi Kas noder dzīvē spēcīgi Lai baudu visu sātīgi Ne kautrīgi ne kaunīgi Es rauju šņabi dūšīgi Un smaidu visiem indīgi Jā teikšu Jums es godīgi Ka uzvedos es muļķīgi Jā teikšu Jums es godīgi Dvēselē man čābīgi
Pāvilostā dejo kadriļ’, Pāvilostā kadriļo, Pāvilostā lecam kadriļ’, Pāvilostā lecam to ! Piedziedājums - 2x. Svilpo vēji, plīvo mati, ka tik neapgāžas rati, Svilpo vēji, plīvo mati, ka tik neapgāžas tie ! Pāvilostā dejo skuķes, Pāvilostā dejo tās, Pāvilostā smaržo puķes, Pāvilostā plūcam tās ! Piedziedājums - 2x. Pāvilostā dejo čaļi, Pāvilostā dejo tie, Pāvilostā neķer vaļus, Pāvilostā sargā tos ! Piedziedājums - 2x. Pāvilostā svinam kāzas, Pāvilostā dejojam, Pāvilostā vēji brāžas, Pāvilostā līksmojam !...
Šī mazā taka apsnigušais mežs Pa kuru gājām toreiz abi mēs Man ilgi paliks atmiņā vēl acis mirdzošās Tavs roku siltums plaukstās manējās Piedz. Divas sniega pārslas traucas tieši sejā Divas zvaigznes spilgtas debesīs vel mirdz Divas rokas klusi savijušās dejā Vārdi lieki ir ,bet jūtu pilna sirds Tikai sniega pārslas krīt Viegli pāri tās slīd Tavās acīs es redzu mīla zied Neļauj projām tai iet
Kad tu skaties man acīs, visa pasaule liekas kā bērnam uz rokas. Kad tu skaties man acīs, viss ko tu padari mani tik vāju un kroplu. Mana karaliene, uz mana sarkanā palaga gulēja un ne vārda man neteica. Viņa darīja tā, ka ceļi zilgani, viņa darīja it visu , bet nebeidza. Tu mani nejūti un nejuti tad kad es atvēros pilnībā parādot dziesmu. Es tevi respektēju un cienu tevi ļoti pat ja tu bojāji mani kā lietu....
lai aizplūst mirkļi, kas sūri uz jūru lai tie dzelmē slīkst, Un neturēt sevī sāpes kā būrī, Kas negaidot var drumstalās plīst. Reiz tavās acīs Kāds mīļi sacīs Dod savu plaukstu liec manējā Tad tavas lūpas tam skūpstu prasīs Un nezināsiet vairs vai vakars ir vai rīts Neatļauj liesmai, kas sakņojas vārdos, Klusuma toņos tā vienkārši dzist, Necenties lidot ar lienētiem spārniem, Sameklē savus, kaut nāktos tev krist. Reiz tavās acīs Kāds mīļi sacīs Dod savu plaukstu liec manējā Tad tavas lūpas tam skūpstu prasīs Un nezināsiet vairs vai vakars ir vai rīts
Cik ilgi var smaidīt? Pārdot visu un gaidīt? Bet ne Tev! Liek par to žēloties! Lauzta deguna iesnas Vairāk nejūti briesmas Tik ne Tev! Liek par to uztraukties! Tur plūdi aiz mums! Tev nospļauties! Laiki mainās Jaunas dzīvības gaidās Tik ne Tev! Liek par to žēloties! Viņas rotaļu laukums Kailu kaulu baltums Tik ne Tev! Liek par to uztraukties! Tiklīdz tas dzimst! Sit to nost! Jauna gadsimta lāsts Manī pamodās tad Tik lai spētu Par sevi vien rūpēties Jums pat runāt nav ļauts Kur nu vēl pierādīt, kauns Cik mums ir grūti Viens otram ir pieskarties Laiki mainās Jaunas dzīvības gaidās Viņas rotaļu laukums Būs kailu kaulu baltums Bet ne Tev!...