Vien klusē zvans , pie durvīm stāvi , Bet varbūt Tevi negaidīt Raud loga rūts , par dienu sēro Kas lēni tumsā gaist Piedz; Un vai tas rīts ,vai krēsla biezē Vai laimē vīlies prāts Ko nesīs rīts ,kad saule celsies Bet mēs to nezinām Jau klusē nakts ,bet Tu vēl stāvi Kaut zini to, ka neatnāks Ne tas ,ko Tu tik ļoti gaidi Ko vēlas Tava sirds
[1. pants] Ik rītu, kad pamostos, es tavās acīs ieskatos. Tu smaidi kā saule pretī man. Ik dienas, kad pamostos, es tevi vienmēr mīlēšu. Paldies, ka esi man! [Pirms piedz.] Ik dienas esi līdzās man, Un atgādini-visu var! Kad esam kopā tikai tad, Tikai tad šie vārdi patiesi skan. [Piedz.] Tu esi mans enģelis, ko Dievs man dāvājis. Un mīlestību saprast man mācījis. Tu esi dzīvē man visdārgākā- Mana māmiņa man vislabākā....
Es ceļu līmeni un savas rokas augstu Dzenu mākoņus projām Un tad no horizonta parādīsies saule Nakts aiziet bojā X2 Berzē acis mana tauta Jauna diena, kur nu kurais tagad skries Kāds jau pie kafijas trauka Bet cits smērēs rupju maizīti ar sviestu Plāns gatavs, mēs "džo" viņu saucam Enerģijas pilni pavadam šo dienu Un saki- kas var būt jaukāks, par rīta rosmi kuru padartīt ar sievu Aiziet, tur būs tur būs tiltiņš, tur būs svecīte Dziesma, fonā skanēs ļoti seksīga Liels, brīnums- ievas acu priekšā Un mans vīra pienākums ir to tūlīt likt lietā Mīļie, miers ir piecos no rīta Celies un pakaļ skrien, visam kas vajadzīgs (Aiziet, aiziet, aiziet, aiziet) Es ceļu līmeni un savas rokas augstu Dzenu mākoņus projām Un tad no horizonta parādīsies saule Nakts aiziet bojā X2 Es ceļu līmeni un savas rokas augstu....
Nedošu es irbītēmi Tēvu zemi purināt, Jūgšu sirmus, jūgšu bērus, Purināšu tēvu zem'. Sirmi, bēri kumeliņi Aizved mani smiltiņās; Sirmi, bēri attecēja, Es paliku smiltiņās. Es pazinu bārainīti Lielā ļaužu pulciņāi. Sarkans rožu vainadziņis, Pilnas aces asariņu. Šī bārite, tā bārite, Es patiesi bārainīte. Ne man tēva, ne māmiņas, Ne īstaja bāleliņa.
Caur ābeļdārzu divatā mēs gājām Un runājām par to, kā ziedi plaukst; Par to, kā rītos strazdi bērzā svilpo, Par to, kā salnas skartā zāle čaukst. Es citus vārdus vēlējos Tev čukstēt Un ilgojos, lai mani cieši skauj, Bet tomēr jautāju vai lakstīgala Naktīs, pogodama, Tevīm miegu ļauj. Nespēj lūpas teikt, ko sirds grib sacīt, Tomēr jānotver man mirklis šis; Ieskaties man dziļi, dziļi acīs, Zini, tajās izsacīts būs viss.... Vārdi reizēm līdzi atnes viltu, Glaimoti, bet nepatiesi skan; Acis nemelo- tās atklāj visu, Acīs, tikai acīs skaties man....
Sastdiņ guoju cīmeņā, Svātdiņ labi cīmuotīs. Pyrmūdiņ sylta saule, Es izguoju rudzu pļaut. Ūtardiņ leita dīna, Es driebīšu veliejeņ’. Trešdiņ bruoļi olu dora, Es iudiņa nesiejeņ’. Catūrtdiņ es vysu dīnu Ar tauteiti runovūs. Pīktdiņ agri nūtecieju Zeiļu pierkti vaiņukam. Sastdiņ muote pyuru lyka, Es stuovieju rauduodam’. Svātdiņ agri reiteņā Aiz gaļdeņa atsasād’.
Pants: Pa laikam dzīvi jālaiž klajā Un jāizklāsta itin viss Cik baltu dienu saulē šajā, Cik melnu sienu atlicis Cik melno sienu jānoskalo, Lai gaiši pelēkas tās lās, Lai diena sidraboti balo Un solās, ka mūs neatstās Piedz: Vieglviegli viegls rokenrols pa radio Vieglviegli vieglas baltas pūkas gaisā Vieglviegla saulīte pār zemi šo Un drūmums viss neko vairs neiztaisa Pants: Pa laikam arī nāve jādaudzina Jo diktāk sauksi, jo tā vēlāk sāks Var laimes liet no alvas, var no svina, Ja nebūs, tad tik patās neatnāks, Jo uguns vien pat dziesmu sadedzina, Jo uguns vien pat dziesmu sadedzina Piedz: Vieglviegli viegls rokenrols pa radio Vieglviegli vieglas baltas pūkas gaisā Vieglviegla saulīte pār zemi šo Un drūmums viss neko vairs neiztaisa Ko dūdo divi meža balodīši – mums nezināt ne netieši ne tīši, Ko dūdo divi meža balodīši – mums nezināt ne netieši ne tīši Piedz: Vieglviegli viegls rokenrols pa radio Vieglviegli vieglas baltas pūkas gaisā Vieglviegla saulīte pār zemi šo Un drūmums viss neko vairs neiztaisa
Tu, Tu noklusēsi par to, ko jūti (ko jūti), - Es, es sajutīšu, ko noklusēji. Kūst, kūst lielie ledāji starp pasaulēm abām, ātrāk. Kluss, un mūsu klusums paliek aizvien skaļāks. Kā gan lai es neticu brīnumiem, Ja Tu esi daļa no tiem. Nekas jau nenotiek tāpat vien (tāpat vien). Piedz. Mēs krītam divatā, Mēs krītam klusumā, Mēs ceļa sākumā, Ka tik tuvumā. Mēs krītam divatā, Mēs ceļa sākumā. Mēs krītam divatā....
Mēs vienā mirklī varam uziet gaisā nemanot, Tu mani uzvelc kā nelabo. Mēs vienā mirklī varam uziet gaisā nemanot, Nepakam es savu taisnību Tev neatdotu. Tava stūrgalvība iedzen stūrī Tavu ego, Un cik stulbs ir šis attiecību remonts. Pa ceļiem vienādiem liktens saveda mūs kopā, Es mācos piekāpties, viena dzīve četrās rokās. Tik līdzīgi mēs, bet te pēkšņi sveši. Klusuma tuksnesis, te vārdu mežs, Niknums ir posts, tas mūsu spārnus plēš, Vēl mirkli šķiet un Tevi pazaudēšu....
[1. pants] Ir viegli pamosties, Un svešos vārdos klausīties. Jau rīt tu celsies viens, Apjēdzot, ka esi lieks. [Piedz.] Tādēļ tevi lūdzu, dod man savu roku. Es tev parādīšu, kā es dzīvot protu. Skriesim, dejosim vējā, Lietus lāses mums kritīs sejā. [2. pants] Ir viegli padoties, Uz citu kļūdām skatoties. Jau rīt jauna diena ies, Un laiks vairs atpakaļ neaties. [Piedz.] Tādēļ tevi lūdzu, dod man savu roku. Es tev parādīšu, kā es dzīvot protu....