Bez Akordiem

Kāpēc esmu es optimists Labāk neprasi man Bet manā sirdī Vienmēr dziesmiņa skan Dienās tumšās man saule spīd Glāze pilna šķiet man Ar baltu pienu Kāpēc nezinu gan Dzīve skrien,Jā nudien,bet aizvien Es esmu optimists Es esmu optimists, man šķiet Kaut dažreiz dzīvē Pārāk raibi man iet Es esmu optimists Es esmu optimists, man šķiet Kaut dažreiz dzīvē Pārāk raibi man iet Neuztraucies par sīkumiem Dzīvē visādi iet Kad nesaproti labāk raudāt vai smiet Bet ja tev sirdī mīt optimists Kāpēc asaras liet?...

No rīta vējš tās aizpūta , lai klusē Bet nenotiek kā brīnumpasakās Kaut Tavi soļi - citā pusē Tās ir un būs, kā vasaras Atmiņas, tās mūžam dzīvo, Laika upe neaprij Bet būtu labāk, ja kaut reiz Tās dziļi aizmigt spētu Bet bijušais kā asmens dvēs(e)li griež Kā var to apturēt No rīta vējš tās aizpūta , lai klusē Bet nenotiek kā brīnumpasakās Kaut Tavi soļi - citā pusē Tās ir un būs, kā vasaras Notici, nav šodien auksti Spīd saule augstu debesīs Lai šķīst un saplīst vecie trauki Nu varam dienu sākt Bet bijušais kā asmens dvēs(e)li griež Kā var to apturēt

Pādīte diža, pādīte maģa, Lai diža, lai maģa, nemešu zemē. Metati, metati, vajaga, vajag', Vajaga pādei kumeļu pirkti. Kūmās iedama pakupli ģērbos, Lai mana pādīte pakupli auga. Kur mana sudraba zvārdzeņu josta Lai šķinda pādīti dancinājot'. Nesēdi kūmās kā beka birzē, Ņem savu pādīti ritini dietu. Ar sauli, pret sauli pādīti dīdu, Diža rada pādīte, galviņa reiba. Veries, skauģīti, caur žoga posmu, Skauģim akmens, man pāde rokā.

Bērziņš auga uz akmiņa, uz akmiņa, Sudrabiņa lapiņāmi, lapiņāmi; Es gribēju vienu rauti, vienu raut', Visas bira skanēdamas, skanēdam's. Kas, bērziņi, tev apsedza, tev apsedza, Tādu zaļu villainīti, villainīti? Migla, migla, rīta rasa, rīta rasa, Pavasara lietutiņis, lietutiņ's. Bērziņ, tavu kuplumiņu, kuplumiņu Līdz zemei žagariņi, žagariņ'; Māsiņ, tavu daiļu rotu, daiļu rotu, Zemīt' slauka staigājoti, staigājot'. Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, Būt zariņu nolauzusi, tad staigātu sidrabota, Būt zariņu nolauzusi, tad staigātu sidrabota....

Var jau būt , var jau būt ,ka ir par vēlu Slaidam taisīties un muskuļainam būt Var jau būt ,var jau būt,ka ir par vēlu Tomēr kaut kas sirdī nedod mieru gūt Piedz; vēl jau nav man jāskatās uz mūža mājām Tur ,kur citām rokām topi lēni nests Vēl jau manas acis krīt uz meiču kājām Vecais ziemas kažoks tiek pār žogu mests Var jau būt ,var jau būt ,ka ir par ātru Līkam taisīties un nespēcīgam būt Var jau būt, var jau būt,ka ir par ātru Skaļi šķendēties un visu laiku rūkt

Man ir vārds, un es to palaižu brīvībā. Trīsdesmit trīs drīz, un runāju līdzībās. It kā sirds trīc, līdz es gremdēju spītībā bailes un nedrošību. Drosme dzimst rīcībā. Vai dziesma radīt var ko vairāk par apbrīnu? – prātoju es, vārdi plūst raitāk uz papīra. Dzimst jauna pasaule, man skaidra ir darbība: centrā būs jauneklis ar laiku un platību – mūsdienu Rīgu –, un es zinu, ko es panākšu. Biezāks romāns nekā Abramovičs sanāktu, bet būs albums: mūzika un traks teksts....

Man acis jāaizver lai tevi saskatītu Kad acis atveru vairs tevis nav nekur Ko sapnī redzu es dzīvē neatrodu Ko mīlu atmiņās tas mūžam zudis jau Pat zars vēl šūpojas kad notrūkst ruda lapa Kad mīla projām iet vēl ilgi sāp man sirds Bet kur lai raudu jau? Vēl nav neviena kapa Vien sliede rasā vien sliede rasā mirdz. Piedz. Tev acīs virmo debess gaišais tālums Tev maigos matos melna pusnakts līkst Tev sejā staro rīta blāzmas bālums Uz tavām lūpām rožu, rožu rasa tvīkst Tu projām aizgāji vairs šurpu neatnāci Šis posts vairs nava jauns tur daudzi mūži sāp Tas viss man zudis jau es tukšā sapnī raugos Man acis jāaizver lai tevi redzēt ļauts

Raudi, raudi, tu, tautieti, Tu raudāji, es raudāju. Tu raud’, manis gribēdams, Es pie tevis neiedama. Raudi, raudi, tu, tautieti, Tu raudāji, es raudāju. Tu raud’, manis gribēdams, Es pie tevis neiedama. Ai, Dieviņi, kad es kļūtu Kalpa puiša līgaviņa! Kalpiņš savu līgaviņu Kā puķīti darināja. Ai, skaistaisi tēva dēls, Tu par velti lūkojies. Citam došu sav’ rociņu, Savu zīļu vainadziņu.

Kad Pāvilostas valsis skan, Par krizdolēm tas san - Par krizdoļballi, krizdoļšalli, Par ... krizdoļzafti ar’ ! Aug Pāvilostā krizdoles, Un kur tad tās tā aug ? Gan laukos aug, gan pilsētā, Gan ceļa malā aug ! Zied Pāvilostā krizdoles, Un kur tad tās tā zied ? Tās mājās zied, tās dārzā zied, Tās ceļa malā zied ! Zin Pāvilostā krizdoles Un kur tad tās tā zin ? Gan zēni zin, gan vīri zin, Gan skolotāji zin !...

Iedod savu mīlestību, iedod man to, un mēs būsim kviti. Aija, Tavi “jā” un “nē” ir dvīņi Siāmas vai burvju triki. Aija, Tavas manieres un katrs pārgalvīgais iemesls liek man turēties pa gabalu no Tevis, un tas mani pievelk. Tas, kas notiek mūsos, deg kā džointa oglīte vai bākas gaisma. Pārmaiņas briest un ir mīkla. Stāsts ir nezināms, bet sākas skaisti. Pilna istaba. Bet cilvēks cilvēkam ir antivientulības rīks. Tad, kad divi klusē, trešais ne un flangi vienotībai krīt, jā....