Bez Akordiem

Vai tiešām jau tik ļoti ir aizsteidzies laiks Jau atkal ārā ir pavasaris ziedonis maigs Un vienmēr šajā laikā kad stārķi atlaižas Vēl dažas dienas darbā tad projām jāsteidzas Piedz. Bet kurp lai es dodos kas brīvdienas klāt Vai traukt man autiņā savā Vai sēsties eirplanā kas savukārt Nolaižas kādā salā Vai tepat atpūsties dzimtenē savā Līkloču upes malā Jo ziedonis pļavas un dzintara krasts Nav sliktāks kā dienvidu salas Vai tiešām tā jau tik ļoti ir aizsteidzies laiks Vēl dažas dienas būs beidzies mans brīvdienu laiks

V. Nevajag piekrist visam, ko saku. Tu man piekrīti, vecīt? Aleksandrs Es Tev piekrītu, vecīt, Tu to tik labi pateici, vecīt. Piestāj, ieliesim bembī benzīnu; vēders burkšķ, man vajag remdēt ēstgribu. Mašīna lēni pa ceļu slīd kā kērlinga akmens. Šoseja liekas gara kā bērnība. V. Mēs esam klāt – diennakts benzīntanks. Apkārt ne dvēseles, un virs mums ir melna nakts. Mākoņi savelkas kā zīlītes pēc napasa. Cilvēki pendelējas dzīvītēs bez karkasa pa riņķa līnijas dienām – o, jā! –, bet šobrīd guļ. Dievs deva piecas maņas mums – o, jā! –, bet man ir čujs. Pagaidi mašīnā mani pie stūres, būšu ātri. Es eju iekšā nomest joku tā kā čūskas ādu. Aleksandrs Piecas minūtes izmaina visu. Izmaina visu. Patīt laiku atpakaļ un aiziet prom. Es iešu pēdējais, es izslēgšu gaismu. Piecas minūtes; sēžu, gaidu. Atskan šāvieni, seko vaidi. Mirklī sabrūk mani ntie vairogi; sviedru strautiņi nu tek pa vaigiem. Kas tikko notika?! Kas tikko bija?! Un kāpēc es stūrēju?! Ko Tu tur cilā?! Nu, kas tās par banknotēm?! Kas tā par naudu?! Un huļiš Tev ģīmis, bļaģ, nosegts ar audumu?! Ko?! Ā?! Ko?! Ā?! V. Nospied gāzi grīdā. Viss jau ir noticis, un nevietā šeit uzsākt strīdus. Cilāju līķus kā hanteles, jā, – man tas ir sīkums. Tu devies līdzi – manās acīs tas ir rakstisks līgums. Kameru fiksēts nav nedz numurs un nedz mūsu sejas. Pilsētas nomales tīkls; loms nebūt nav peļams. Kauliņi mesti, durvis aizvērtas kā acu plaksti. Mēs izšķīdīsim naktī tā kā laikā radu raksti. Aleksandrs Plaukstas miklas kā vagīnas. Miesa smaga kā ampīrs. Pilna mašīna papīra. Tāds, lūk, vakara gambīts. Vēmiens nāk kā no gastrīta. Nez, kad nelabums apsīks. Tumsa mirušā acīs. Tumsa mirušā acīs. Piecas minūtes izmaina visu. Izmaina visu. Patīt laiku atpakaļ un aiziet prom. Es iešu pēdējais, es izslēgšu gaismu.

Es bēgu būt, tu bēgi būt un sāpēt, Es bēgu būt, tu nāci būt un glābt No prāta mūs, bet mēs ar prāta slāpēm Te skaitījām, cik būs kaut kā kaut kad. Piedz. Kad nav spēka tālāk skriet Es krītu tev, es krītu tev Piekļauties un padoties Es krītu tev, es krītu tev Tu esi klāt, kad mani pārspēj kritiens Ik viens no mums no tā nav pasargāts Pār mūsu prāta slāpēm jūtu ūdens, Lai nāk un līst un varbūt nomazgā. Piedz. Kad nav spēka tālāk skriet Es krītu tev, es krītu tev Piekļauties un padoties Es krītu tev, es krītu tev Es bēgu būt, tu bēgi būt un sāpēt, Es bēgu būt, tu nāci būt un glābt No prāta mūs, bet mēs ar prāta slāpēm Te skaitījām, cik būs kaut kā kaut kad. Piedz. (x2) Kad nav spēka tālāk skriet Es krītu tev, es krītu tev Piekļauties un padoties Es krītu tev, es krītu tev

1. Skaties Tur jau tālumā mums Katram kritienam atkārtojums Domās viss pa vecam būs, tā Varbūt ir sapnis paslēpies vārdos Varbūt būs vieglāk pacelties spārnos Zinot to, esmu mājās tepat starp Jums, Ar Jums PRE PIEDZ Nost ar mūriem, dzīvo bez maskām miljons balsis, dažas tik atskan Ooo! Draugi vienmēr zinās, Tie zinās! Tie zinās! PIEDZ: No sirds es pateicos Tā lidot augstu mākoņos Un Klusos vakaros Mēs smaidam kopā Kad viss ir aizskalots Pie Jums es vienmēr atgriežos Lai atkal paceltos Es pateicos 2. Pāries dienas aizvainojums Acis aizverot patvērums Tur aiz loga sirds vēl skumst, pēc mājām Lai kur tu būtu, nosargā savu ‘’Mazais putniņ tev jālido tālu’’ Krājot uzvaras vārdus, kas nāk no Jums, no Jums, no jums Pre piedz Piedz x2

Pa ielu klusējot Tu ej un mani ieraugot Tu mazliet atkāpies , kāpēc Vai vakardienas mazais pārpratums Tev šodien Vēl ilgi sāpēs Tavs skatiens tramīgais kā jautājums par to kā mums ar Tevi turpmāk būs Vai tomēr labāk būs, ka ielas abās pusēs mūs Dzīves vēji pūš Piedz; Un kāpēc tā Rūgts mutē kāpj Un sirdī mazliet sāp Tu pagriezies Un tad ej, Starp mums vairs nav nekā Un it kā zinādamas debesis par abiem mums Ar lietus as`rām skumst Pat ielu laternas man liekas, ka šai brīdī tumst Un atņem gaismu jums

Es kā pūce lidinos, lidinos, plivinos, bēniņos, Bet pa dienu mani neredzēt nekad, nekad, nekad. Mani vari tikai just, tikai just, tikai just, mani just, Bet pa dienu mani neredzēt nekad, nekad mmm nekad. Jo es esmu dzimis naktī un no tumsas nebaidos, Es no rieta līdz pat rītausmai kā pūce plivinos. Es no rieta līdz pat rītausmai, esmu tavā tuvumā, Bet no rīta projām lidoju, nezināmā virzienā. Tu jau vari mani ķert, mani ķert, mani ķert, mani ķert, Tādi putni dienā nelido nekad, nekad mmm nekad. Var jau būt ka manis te nemaz nav, nemaz nav, nemaz nav, Tādi putni dienā nelido nekad, nekad ooo nekad. Jo es esmu dzimis naktī un no tumsas nebaidos, Es no rieta līdz pat rītausmai kā pūce plivinos. Es no rieta līdz pat rītausmai, esmu tavā tuvumā, Bet no rīta projām lidoju, nezināmā virzienā. Starpspēle Jo es esmu dzimis naktī un no tumsas nebaidos, Es no rieta līdz pat rītausmai kā pūce plivinos. Es no rieta līdz pat rītausmai, esmu tavā tuvumā, Bet no rīta projām lidoju, nezināmā virzienā. ooo Nezināmā virzienā, Tev manus spārnus neapgriezt, nekad nekad nekad nekad nekad tev mani nenoķert nekad.

Vienmēr, kad dzirdu es tavu balsi, uzreiz gribu ar tevi dejot valsi, kad esi man blakus, man nav baisi, tu man dod spēkus un zemi zem kājām balsti. Kad esam kopā, mēdz pazust viss, kas uzplaiksnījis un pēkšni izdzisis un viss, pēkšni, paliek tik mierīgi kā agrāk, vairs nav redzeslokā neviena toņa pelēka. Viņa ir tā, ar kuru vēlos es būt, viņa ir tā, kas manu dvēseli jūt, viņa ir tā, kuras apskāviens viens ir vērts asiņainu cīņu dienu pēc dienas, tā, kuras skūpsts kā zvaigžņota debess liek man justies, kā uz mēness. Tevis dēļ es vēlos būt kosmonauts, jo tu esi tā zvaigzne, kas mani sauc! Neviens neredz, neviens nezin, neviens saprast neprot, ka tu man esi kas vairāk par iemeslu elpot. Bez tevis elpot grūti, sāp visas malas sūri, tu atvēri un salauzi manas sirds būri. Neviens neredz, neviens nezin, neviens saprast neprot, ka tu man esi kas vairāk par iemeslu elpot. Ar tevi elpot viegli un vēl tavi smiekli, mums ir labi un komentāri šeit ir lieki. Visas zvaigznes ir tavas, visas zvaigznes ir manas, visas zvaigznes ir mūsu un tas ir uz mūžu. Un, lai cik būtu kilometru, lai cik būtu judžu, es šo ceļu pieveikšu un tev blakus būšu. Es vienmēr smaidu, kad dzirdu, kā viņa smejas, es jau redzu, kā mūsu laimes pils ceļas, bet es zinu, ka ne vienmēr viss būs viegli, toties, kad tiksim tam pāri, skanēs mūsu smiekli, jo galvenais ir uzticība un ticība priekam. Lūk, ka mēs savu laimes pili kopā liekam. Gribu būt blakus tev, sapņus ar mani cel! gribu tevi blakus sev, iedvesmu no manis smel! Un lai visi saka, ka traki esam mēs abi, jo mums pietiek vienam ar otru, lai būtu labi, bet lai saka, ko saka, viņiem nesaprast. Viņi īstas mīlas saprašanai ir pa prastu. Neviens neredz, neviens nezin, neviens saprast neprot, ka tu man esi kas vairāk par iemeslu elpot. Bez tevis elpot grūti, sāp visas malas sūri, tu atvēri un salauzi manas sirds būri. Ar tevi elpot viegli un vēl tavi smiekli, mums ir labi un komentāri šeit ir lieki. x2

Spīd melna saule baltā dienā Un melni ziedi jasmīnam. Kam rakstīt sūdzību? Nevienam. Vairs baltas krāsas nav nekam, Baltas, baltas, baltas krāsas nav nekam, Baltas, baltas, baltas krāsas nav nekam. Ja kaķis melns un astes galiņš, Nu dīvaini, ir tomēr balts, Man rūp šis nieks, man šodien palīdz Pat melni kaķi apkārt šalc, Melni, melni, melni kaķi apkārt šalc, Melni, melni, melni kaķi apkārt šalc. Bet kādā krāsā tavas acis, Vai tajās arī klusums melns? Pat zīlniece man nepasacīs, Vai mīļš tev eņģelis vai velns. Spīd melna saule baltā dienā Un slido sniegs kā nāves velns, Dod manas govis melnu pienu, Bet kaķim astes galiņš balts, Kaķim, kaķim, kaķim astes galiņš balts, Kaķim, kaķim, kaķim astes galiņš balts.

Tu panāc man pretī, Tu stāvi tepat. Es skatos, ka tevī nav šaubu Nekādu. Tu reiz biji svarīgs, Bet tagad tik smuks - Bikšturs tāds vaļīgs. Tev saku “nē”, Bet labā, bet labā Nozīmē, nozīmē. Piedz. Es tev šodien teikšu “jā”, Bet pie talanta gan tev jāpiestrādā. Es tev šodien teikšu “nē”, Bet labā nozīmē. Daudz tu man solīji, Vēl vairāk devi, Satiku Aiju, Reini un sevi. Miljoniem zvaigžņu Krīt šodien, bet spīd, Lai pamostos augstāk par de..., Par debe..., par debesīm, par debesīm rīt, rīt. Piedz. Es tev šodien teikšu “jā”, Bet pie talanta gan tev jāpiestrādā. Es tev šodien teikšu “nē”, Bet labā nozīmē. Miljoniem acu pāru mūs vēro, Miljoniem acu pāru mūs vēro, Miljardiem ausu par neveiksmēm sēro, Miljardiem ausu par neveiksmēm sēro. Ja nu kas, ja nu kas, Uzvarēs tautas griba. Ja nu kas, ja nu kas, Uzvarēs Markus Riva. Spiežu un spaidu pogas no sirds, Spiežu un spaidu pogas no sirds Bet nesaki, nesaki pagaidām nē, Jo nedzīvojam mēs nākotnē. A kapēc nē? Piedz. Es tev šodien teikšu “jā”, Bet pie talanta gan tev jāpiestrādā. Es tev šodien teikšu “nē”, Bet labā nozīmē. Es tev šodien teikšu “jā”, Bet pie talanta gan tev jāpiestrādā. Es tev šodien teikšu “nē”, Bet labā nozīmē. Es tev šodien teikšu “jā”, Bet pie talanta gan tev jāpiestrādā. Es tev šodien teikšu “nē”, Bet labā nozīmē (oooo).

Tu uzkāpi kalniņā'i Pašā kalna galiņā Sēdi viena pati tur Tāltālē lūkojies Sēdi viena pati tur Tāltālē lūkojies Tāltālē pazūdi miglā, pazūdi tur Tāltālē pazūdi miglā, pazūdi tu Saule lēca, saule ausa No kalniņa lejā nenokāpi Es gaidīju tevi pārnākdami Rožlapiņu kaisīt' istabiņ Es uzkāpu kalniņā'i Pašā kalna galiņā Tevi nest'i mājup, kur Rožu lapu istabiņ' Tevi nest'i mājup, kur Rožu lapu istabiņ' Skaitu dienas, skaitu naktis Saule lēca, saule ausa Saule lēca, saule ausa Skaitu dienas, skaitu naktis Tu sēdēji uz mākoņmalas Rožlapiņas kaisīdam'