Bez Akordiem

Kaut kas atkal beidzas, vienalga es sāku no sākuma, Laiks atkal palaist vaļā visu, lai vai kā man galva jātur augšā Un jāiet tālāk, kamēr gaiss plūst man plaušās. Es daru savu lietu un man pie dir*as, kā tev tā saucās Es pazaudēju sevi un izskatījos noguris, es skatījos uz Tevi, bet tu esi mans spogulis. Jā bailes 24/7, bailes, Bet Tu nezini, bet tam nav jēgas vairs, jo atgriezties vairs tu negribi Es esmu, kas es esmu, paņem šķēres sagriež bikses, izdur degunā caurumu, man vienalga ko teiks citi Es pārāk ilgi esmu baidījies Tev izskatīties slikti, pat, ja izskatīšos labi sev, to pateiks arī citi. Es negaidu neko pretī, es vienkārši tev dodu, cerot, ka mans stāsts tevi iedvesmos, tāpēc atkal es atgriežos ar jaunu stāstu, vecajam stāstam nav jēgas vairs nekādas. Es palaidu vaļā vakardienu, un visu, kas ar to saistīts, jo man nevajag nevienu, lai patiesībā justos laimīgs. Visa atbilde slēpjas manī, tāpēc kāds guļ pie paģīša apdzēries, bet cits pie kamīna ar savu meiteni apķēries. Es atceros, ka man bija sapnis, nē es neesmu padevies, Viss ko gribu, lai jūs acis atveriet, tāpēc jāiet ir uz priekšu, par spīti visam, kas bijis.Dažreiz man gribas kliegt, dažreiz gribas, kaut es būtu miris. Tev liekas, ka es esmu pozitīvākais cilvēks, ko zini, Lai tā būtu, jo tu redzi mani kā tu redzēt gribi, es tur nevaru neko mainīt Katram mums maskas divas, viena bēdīga otra smaidīga, dienas beigās mums neviena nebūs vajadzīga Netiesāju nevienu, lai kā būtu. Mani māca kļ ūdas, lai par labāku personu es kļūtu, lai cik tas būtu grūti,Bet šeit un tagad kopā visu varam mainīt.Tu esi sp ogulis, es mīlu tevi, kad es skatos uz tevi, tad es skat os uz sevi.Tu esi viss par ko domāju un jūtu, tu esi vis s, kas es gribētu būt. Tu esi spogulis, es ienīstu tevi, kad es skatos uz tevi, tad es skatos uz sevi.Tu esi vis s par ko domāju un jūtu, es tevī redzu visas savas kļūda s

i feel like a wanderer above sea of fog when sun goes down in line of horizont i feel like a wanderer above sea of fog my feet are heavy after long way home oh was i Odyssey or just stray dog now i need your hands to save me from next storm and all the stars all the hills and milky way are with me tonight but i feel lonely anyway all the stars all the hills and milky way are with me tonight but i still don't know what to say i feel like a wanderer above sea of fog my feet are cold after long way through snow feelings come and feelings go like clouds we have no control and all the stars all the hills and milky way are with me tonight but i feel lonely anyway all the stars all the hills and milky way are with me tonight but i still don't know what to say all the stars all the hills and milky way are with me tonight but i still don't know what to say and all the stars all the hills and milky way are with me tonight but i feel lonely anyway all the stars all the hills and milky way are with me tonight but i still don't know what to say

Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs. Es spolēju kādreiz vietas, bez ambīcijām. Dzīve bija kā stienis bez svariem, ko es cilāju. Nolaist līdz kaklam, tāpat kā uzgrūzt atkal. Ja nesit ārā sviedrus paliek 'borings', var atsalt. Tāpēc gribas sevi bakstīt, grūstīt, izaicināt. Reti kurām lietām svarīgs ir dizains. Pirmkārt, izbaudīt, izgaršot, sasniegt, pirms kājas atstiept. Iegūt atbildes, pirms vēl jautājumi sāk rasties. Ambīcijas sarūk redzot 15-gadīgu skuķi, Uzmālētu uz 25 un tu uzraujies kā muļķis. Ar baltiem deguniem pie tualetēm te rindā stāv, Tev rītā eksāmens, bet tu spēlējies ar nāvi. Ambīcijas sarūk izbraucot uz mūsu ielām, Bedrainie ceļi, it kā kurmji dzinušies pēc sliekām. Te visam izskaidrojums savs, Mistika, ū, ka izskaidrojuma nav. Manas ambīcijas gandrīz izbeigušās bij', Pirms 600 miljoni Dienvidu tilta vantīs bira. Bet tāpat tā lūka braucot pāri dauzās, Viadukts kā ārzemēs, bet iebraucam mēs auzās. Galvu saķēruši mēs; zviedri izpērk mūsu mežus, A mēs pērkam viņu drēbes. Te vienam nokrita parūka un kuģis pārtapa par laiviņ'. Manas ambīcijas saruka, kad mēs ievēlējām Kaimiņu. Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs. Manas ambīcijas sarūk dzirdot mazu bērnu kliedzam: ”Daudz naudas, daudz naudas”. Tiešām? Vai es esmu atpalicis, vai mēs esam briesmās, Es viņa gados spēru dārzeņus blakus miestā. Primāt, baidies, gatavojies nomest svaru. Te, kā suņi skūdri, mediji biedē mūs ar karu. Tai pat laikā paši barojas no krievu siles darbam. Bīsties no balti, zili, sarkana. Ambīcijas sarūk redzot sadevušos krāniņos, Pa Brīvības ielu soļo Valdiņš, samīlējies Mārtiņos. Lai varavīksnīte mūs vieno, visiem pāri liecās, Kam mums bērnus, kam mums visa liekā. Mūsu pīļu dīķi katrs otrais tēlo zvaigzni, Šovs bez apstājas, dzeltenie tik pelna maizi. Kamēr īstās zvaigznes ceļ laukā 'Grammy' un 'Oscars', Mūsu 'superstāri' piekrīt izģērbties par sotak'. Manas ambīcijas gandrīz izbeigušās bij', Pirms es pamanīju, dejojam pie kantrī stila, Kovboju cepurēs savu tautu Baltijas jūras krastā, Liekot soli pie solīša, līdz beidzas jūdze sestā. Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs. Tikai vēl, tikai vēl, tikai vēlreiz noticu sev! 4x Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs Kad tu negribi vairs, negribi vairs, negribi vairs Tad tu nevari vairs, nevari vairs, nevari vairs.

Es gribu ,lai Tu līdz ar vakaru,pie manis ciemos nāc es zinu abi mīlam saulrietu, tik uzticies un nāc Mūsu atmiņas un prieks, jūras vējš,kad esmu viens esmu bagāts,esi tu mirkļi ,kurus dzīvoju Mēs ejam un tagad līdz ar saulrietu mūs pamanījis ir kāds lai tauriņi griež virpuli, jo šis ir mūsu stāsts mūsu atmiņas un prieks, nenoguris ceļinieks, mūsu draudzība un miers, tu esi draugs,ja esmu viens Dod savu roku,lai dvēsele dzied, mums kopā vajag iet, lai mirkļi ir šodien,lai atmiņu daudz, Tu esi mans draugs Dod savu roku,lai dvēsele dzied, mums kopā vajag iet, lai mirkļi ir šodien,lai atmiņu daudz, Tu biji un esi mans draugs Mūsu atmiņas un prieks, jūras vējš,kad esmu viens esmu bagāts,esi tu mirkļi ,kurus dzīvoju mūsu atmiņas un prieks, es nenoguris ceļinieks, mūsu draudzība un miers, tu esi draugs,ja esmu viens

Sveiki,mīļotā!Esmu tālumā Rītā vakarā man ir jādomā, Kā Tev vienai iet,tad,kad saule riet, Tu man esi zieds,kas ir jāsargā Ar zvaigznēm sarunājos,kad Tevi iedomājos, un šādos vakaros es ilgojos, Pavisam drīz būšu klāt,tad viss būs citādāk būs diena laimīga tā Tev tuvumā 2x Gaidi mani rīt,parīt,aizparīt gaidot aizmirsti drūmo pagātni, prātā turi tos mirkļus saulainos, pavasarī tos neaizmirstamos Un tāpēc sūtīšu es Tev atkal vēstules, man citas meitenes neeksistē, lai kā man tālumā iet,pie Tevis gribu es skriet ar vārdiem vēstulē vien man nepietiek 4x

Stādi pie mājas ozola spītu, Tādu kā latviets to prot. Dzīvē, ja nebūs saulainu rītu, Ozols spēs spēku dot. Iestādi liepas ceļmalas vārtos, Ticības sardzē tās augs Varbūt liepas rudeņa sārtos Muguru pieglaust sāks. Stādi visapkārt ap māju kokus, Tajos aug cilvēku mūžs. Ozolos, liepās un lazdu kokos Dzīvos Tavs darba mūžs.

Nosauc man vārdus,kuros saukt Tevi klusi šai troksnī, lai nespētu satraukt pat putnus. Nosauc man vārdus tik vieglus kā rasa, Kā migla, kā saule, kas glāstīs mūs abus. piedz. Iedod man rokas (iedod man rokas), lai sajūtu spēku, kas abiem mums dots Atmiņas nenāk (atmiņas), tām laiks pārāk vēls. Krāsas, kas zīmē ar atmiņām Tavām Tik klusi tās vibrē starp pieturām abām. Nepārlauz vārdus, lai nesāp mums abiem Tik viegli ir dzīvot starp neziņas stabiem. piedz. Iedod man rokas (iedod man rokas), lai sajūtu spēku, kas abiem mums dots Atmiņas nenāk (atmiņas), tām laiks pārāk vēls. Dienas kā lapas krīt atmiņu grāvī, lai lietus tās ieskalo pagātnes prāmī. Nestājies, diena, Tavs vakara vējš aizpūtīs smiltis caur pirkstiem, kas līs. piedz. Iedod man rokas (iedod man rokas), lai sajūtu spēku, kas abiem mums dots Atmiņas nenāk (atmiņas), tām laiks pārāk vēls.

Mani apbūra tā dejā, Zivtiņa no zelta. Mirdzošā kā pērle, Kā zelta gredzentiņš. Vai tu vari? Pieburt, apburt, noburt? Lai šī dziesma, Visur apkārt skan? Piedz: Mana zeltā zivtiņ, Darī, kā es vēlos! Sen jau to es gribu Mani nepievilt. Darī kā man grības Lai uz mani skatās kino! Mana zelta, zivtiņ, Dari tā, lai mani mīl. Zelta zivtiņ, lūdzu! Uzraksti man dziesmu. Ar dzintara notīm Un lai bungas spēlē vējš. Un tu arī Manu dziesmu dziedi, Zelta zivtiņ, lūdzu! Es zinu, tu to spēj!

Vakars tik mierīgs un kluss Rāmi uz pleca man dus. Sēžu un domāju es - Kur gan tu jaunība bēdz? Prātā nāk sens ziedoņlaiks Un kādas meitenes vaigs. Ak vai, cik tas bija skaists, Bet diemžēl projām jau laists. Piedz. Mēs tikāmies reiz, Kad es biju jauns. Pavisam vēl jauns Un nepareizs. Tad ziedēja viss; Un šis pavasaris Nu jau ir prom, Ir pagājis. Lai arī tikšanās šī Notiktu mums rudenī. Nespētu aizmirst es to, Smaidu vien šo burvīgo. Piedz. 2X

Man kaut kā vienmēr ir bail bijis no Avotu ielas, Kas ietver sevī mistikas lielas, Tur cilvēki zem apreibinošas vielas, Gaida mūs! Bet tomēr tajā mani vilina kas, Varbūt ka tās ir sajūtas nostalģiskas, Man kaut kā vienmēr ir šķitis, Ka dzīve pieder mums. (Piedz) Un es ticu nekam tikai savai vieglprātībai (x2) Savai... Vai to man būtu teicis Ernests Hemingvejs, Es nekad neatceros, kad man tevi svētkos sveikt, Man kaut kā vienmēr ir licies, Ja liekas, tad sāp. Bet nu jau visu var atrast internetā, Pat to cik dārga ir cilvēka dzīvība, Man kaut kā vienmēr ir bijis tevis par maz. Un es ticu nekam tikai savai vieglprātībai (x3) Un es eju nekur, tikai pretī tavai mīlestībai. Tavai... Uuunnn (2x) Un tā tomēr esi tu, bez kuras dzīvot es nevaru un negribu. (2x) /pacentās aģents Uldis arī saukts par Uldžu/