Bez Akordiem

Neaizliedz vēl, to solīto vēl Pāri laikam pretī rītam Negaidīti, negaidīti. Sen gaidītā nezūdi vēl Šai rudenī vēl Tev zem galvas roku lieku un pār laiku pāri tieku Pār laiku tālāk vēl Tā nāca. Indra, tik negaidot, Indra Iz saullēktiem ārā, Saullēktu Indra. Un saucu - Indra Man uzausa Indra, Kā noslēpums Indra, Atklājies, Indra Pagaidi vēl Un paklusē vēl tumsām cauri Laikiem pāri Tā kā sena glezna vari klusēdama. Neaizliedz vēl to solīto Un par spīti nāc un krīti Tā kā gaisma negaidīta. Tik sengaidīta man Tā nāca Indra. Tik negaidot, Indra Iz saullēktiem ārā Saullēktu Indra Un saucu - Indra Man uzausa Indra, Kā noslēpums Indra Atklājies, Indra. Indra, tik negaidot, Indra Iz saullēktiem ārā Saullēktu Indra Tā nāca Indra Man uzausa Indra, Kā noslēpums Indra Atklājies, Indra

Tai zemei vaj`g lietu Un sauli, kas spīd (2x). Bet tam cilvēkam vaj`g sirdi, Kam var uzticēties (2x). Tam putnam vaj`g zaru, Kur ligzdu uztaisīt (2x). Bet tam cilvēkam vaj`g sirdi, Kam var uzticēties (2x). Es neprasu mantu, Ne zeltu, kas spīd (2x). Bet es prasu sevīm sirdi, Kam var uzticēties (2x). Un kad viņš to atrod, Cik laimīgs ir tas (2x). Jo bez mīlestības nevar Neviens cilvēks laimīgs būt (2x). Tai zemei vaj`g lietu Un sauli, kas spīd (2x). Bet tam cilvēkam vaj`g sirdi, Kam var uzticēties (2x).

Doties aiz kalna pēc piena un nomazgāt bērniem kājas, kājot pa zāļaino ceļu, miegties pret rietošo sauli, Ieiet sētsvidū, apmīļot suni runāt ar saimnieci, justies - Piederīgam un iederīgam, kaut māņi un laipnība vien. Aizbērt plaisu ar saulrieta stariem ar kaķi uz malkas grēdas, ar siena kaudzēm, ar puķēm, ar pļavām saudzīgi cilāt pēdas. Ieiet sētsvidū, apmīļot suni runāt ar saimnieci, justies - Piederīgam un iederīgam, kaut māņi un laipnība vien. Atpakaļceļā mest gaisā bērnus, kas atskrējuši tev pretī, nomazgāt bērniem kājas un parādīt grāmatā bildes, naktī šo sarakstu iznīcināt.. [starpspēle] Piederīgam un iederīgam, kaut māņi un laipnība vien.

Dzīvei patīk jokot, bet tas ir humors melns Jā, man ir gruzons, pie lūpām te tiek rupors celts Zaļš kā tuborgs, nevis boss kā Hugo, zelts Te tāls kā Plutons, bet vismaz man ir muzons vēl Un vēl mans ego bonusā dzīvē, lirikās ir klāt Likās, ka mainījos daudz, bet tikai minimāli, brāl Un man joprojām ir ērts tas, kas no ideāla tālu Man ir parasta dzīve, bet to kā Iliādu rādu Es maucu kā māku, to saucot par mākslu Bet kopš kura laika, vecais, es kaut ko pārstāvu? Esmu tikai viens no tiem, kas nav draugos ar prātu Nepiešuj man tikai tos klaunus ar stāžu Ko pie velna man darīt – celt un tad samīt Ielikt visu šajā tekstā, līdz elpas nav galīgi? Cenšos sevi nežēlot, bet smeldz kaut kas manī Man ir 21, bet mans elks ir Bags Banijs Man ir laiks pieaugt, nedaudz ir(a) bail vienam Nejautāšu vairs Dievam – „Saņemties man, vai ieraut?” Gaistošs ira kaifs, vienmēr tas ir tā kā naids mieram Saku: „Pofig,” bet patiesībā iekšā sasalu kā gaiss ziemā Viss būs labi – to pateicu dzejā manā Jo es esmu grāvī, kas ir pareizā ceļa malā Pat man esot baltam, es dodu kolorītu repu Komenti neskar, esmu par anonīmu netu Brāl, prikoli kritiķiem kā kriptonīts Pie miķa klāt, it kā tiek lirikā bāzts nikotīns Pat divi vārdi nones man, it kā te sprāgst Ignalina Kapēc tā – nezinu. Zini, ej sāc viktorīnu Man atliek iziet ārā, kur tas pūlis trobeli sāk Un man idejas dzimst, kā šūnas folikulā Reps ir visur – to grūž pat holivudā Vecīt, divi H burti ir pat ūdens molekulā Man rīt koncis, bet nesaku to draugiem Vai paziņām, jo daudziem viss tas ir kā joks, jaunie Fanāti saka, Tu klasiku dod, paldies Bet vai Tu zini to, kad ir panika jo kaunies No tā kas esi? Šķiet, ka vaj’g nafig jau nost šauties Bet prieks ir izvēle – tam, kas patiku dod, ļauties Lasot to, kas uz papīra virs bīta Esmu jauns, mani skeleti skapī vēl ir līķi

1. Saulīte, saulīte, tu vissiltākā, Māmiņa, tu vismīļākā. x2 Piedz. saulīte silda, māmiņa smaida, Sirsniņa mana ir priecīga. x2 2. Dziesmiņu dziedu māmiņai, Dāvāju prieku sirsniņai. x2 Piedz. saulīte silda, māmiņa smaida, Sirsniņa mana ir priecīga. x2

Gaudos putenis laukos līdz apniks Šis nomods, kas mūžu ilgs. Vai es tā biju vai sapnis Ar pulkstentiņu pie ilkss. Vērpjas putenis mutulī saltā Un pusnaktī slieces smilkst. Tur aizbrauc jaunība baltā Ar pulkstentiņu pie ilkss. Piedz. Balss iz tumsas sauks tevi, ak, vedēj Un ceļā tev jādodas būs. Šurp caur tālumu, tumsu un ledu Zvanīs trijjūgs, lai aizvestu mūs. Klausos aizšalcam kamanas ašās Vien bēdas sūdz vientuļš vilks Tur projām klajumos plašos Ar pulkstentiņu pie ilkss. Zibēs pakavi vižņaini kaltie, Cik vētras zirgs tālu vilks. Nu sveika jaunība baltā Ar pulkstentiņu pie ilkss! Piedz. Balss iz tumsas sauks tevi, ak, vedēj Un ceļā tev jādodas būs. Šurp caur tālumu, tumsu un ledu Zvanīs trijjūgs, lai aizvestu mūs.

Noglabāts tur ir tavs stāsts, Tanī mazā istabā lādē slepenā tev tik zināmā Balts un maziņš papīrīts Vērtīgs padoms uzrakstīts Debespuse tā katram savējā Tik un tā... Pa labi vai pa kreisi Vai taisnu ceļu veiksi Tu zini virziens preizs tev būs Vai sīku soli spersi Vai jūdzēm tālu lēksi Nav svarīgi, jo ceļš māca mūs Tava dziesma tagad taps Kārtojas jau nošu raksts Drosme tevī mīt to pašam izmainīt Skaņās ieklausies Maini vietām nebaidies Dziesma tavējā ir visskaistākā Tik un tā Pa labi vai pa kreisi Vai taisnu ceļu veiksi Tu zini virziens preizs tev būs Vai sīku soli spersi Vai jūdzēm tālu lēksi Nav svarīgi, jo ceļš māca mūs 2x To skaidri zinām mēs Tu jaunu stāstu nes Un savu pirmo elpu tverot Savas dzīves lapu verot Viss apkārt mainīsies Tik un tā... Pa labi vai pa kreisi Vai taisnu ceļu veiksi Tu zini virziens preizs tev būs Vai sīku soli spersi Vai jūdzēm tālu lēksi Nav svarīgi, jo ceļš māca mūs Mmmm.. Pa labi vai pa kreisi Vai taisnu ceļu veiksi Nav svarīgi jo ceļš māca mūs

Un es pieradu būt pieradināts, gluži kā vilks ķēdē Eņģeļu pasaulē nebija likumu, ja gribēji Tu uz mākoņa malas sēdēt Viņa bija kaut kas melnbalts, kurai tik smacīgi dzīvot uz pasaules Uz sarkanā paklāja pavadīju viņu - viņa dega kā uguns un momentā sasala Es apturēju laiku un gaidīju likteni, citi manā vietā jau pazuda prom Tu padarīji mani tik nejūtīgu un tajā pašā brīdī man pastiepi roku Es izraku bedri, lai glabātu čūsku, kura visu dzīvi mani grauza un bendēja Katrs pa savam to saprot un jūt - slīkstam tik daudz, bet nemācamies peldēt Vakara miers un nakts vētra - plēšamies ceļā uz nirvānu Katram ir kontrole pār iekšējo bērnu, bet Tu vienmēr biji man pirmā Es Tev skrēju pakaļ katru minūti, jo labākais vienmēr ir mugurpusē Kliedzu, jo sajutu, ka nebiju imūns, tu dari mani mierīgu, kad Tu klusē Gājputniem līdzi Tu lidoji bieži - neatkarīgi no laika logos Fonā uz apli tā pati dziesma - Tavas acis mani atkal jau nodod Tu mani paralizē, kad skaries klāt - es pierodu pie Tevis kā atkarīgs Un laikam beidzot es palieku tāds - tāds, kādu Tu mani saskatīji Mēs izgājām cauri pa vienam tai ellei - satikāmies tā kā likteņa saukti Lai dotos tur kopā un vēlreiz - lai dotos kur izejas nav Es dauzīju pudeles pret sienu dusmās, jo meklēju kādu, kas sen jau bija blakām Visa mana galva tūlīt ņems un uzsprāgs - un paliks pāri tikai veselais saprāts Mēs nomirām vienreiz un tagad ir haoss - Tava roka gluži kā manējā Katram jānomaldās, lai beigās filmai nonāktu pie savējā Un es gaidīju momentu - momentu, kurā Tu planētu griezīsi Tik ilgi kamēr uz rokām Tevi nesīs tie, kuri agrāk Tevi ienīda Melns smaids - Tev acis nemelo Izliecies, pieskaries, atņem man kaunu Uguns par aukstu - ar Tevi es salstu Caurspīdīgs aklums, krāsainā tumsā (x2) Tu bradā pa mežu un Tu nejūti robežu - varbūt es sapņoju, varbūt es klīdu Degu tik ilgi kamēr viņa mani nodzēsa - tā, ka rīt Tu mani nepamanīsi Viņa nogrima dziļi, nogrima jūrā - bezdibenī, kur zelta nav Viņa bieži dega kā ugunskurā un palika pāri tikai pelnu trauks Es biju stipri niknāks - nekā man likās, jo vilki gāja man garām bieži Kad es gāju gulēt zem priežu kokiem - Tu man acu priekšā te parādies Un es kailām rokām nogalināšu - to, kas Tev dara te pāri Mēs esam kā zvēri - tik alkatīgi un mēs nekontrolējam to prātu Zobeni mugurā, bet turpinam iet - solījām atdot viens otram it visu Alfabēta burti tagad ir lieki - gaisa man nepietiek un Tu man tici Ievaino mani, bet nedari mani vāju - neatstāj nomirt uz zaļajām sūnām Tur, kur esi Tu - tur ir manas mājas, es pacietu visu tik ilgi kamēr dūrās Grūd mani lejā, lūdzu - lejā pa milzīgo krauju Vulkāni parāda Tev ko es jūtu un dzīve ir lasāma uz saujas Grūd mani lejā, lūdzu - lejā pa milzīgo krauju Vulkāni parāda Tev ko es jūtu un dzīve ir lasāma uz saujas Melns smaids - Tev acis nemelo Izliecies, pieskaries, atņem man kaunu Uguns par aukstu - ar Tevi es salstu Caurspīdīgs aklums, krāsainā tumsā(x2)

Es sajūtu vēju, un dzirdu kā skan, uz persona atstātais , atmiņas man Kaut aizbraucis vilciens, perons tas pats, es sēžu uz perona, šobrīd viens pats tik nesaki skaļi, neprasi daudz, pa ceļu ko gāju, sakrāts atmiņu daudz Starp dzejoļu rindām, un dziesmām,kas skan, es varu tev pateikt, ko jūt dvēsele man Pirms norietēs saule, un tu teiksi ,,Sveiks" es klausīšu tam, ko man dvēsele teiks 2x Es piesienu balonu, lai redzi kur nākt, no perona šī, varam iet,varam sākt 2x Pirms norietēs saule, un tu teiksi ,,Sveiks" es klausīšu tam, ko man dvēsele teiks 3x

Es biju reiz tur,tur kur nebiji tu, tur kur citādāks bij rīts, uz pieneņu lauka,uz lielceļa sena, kur bailes maz un spīts Es redzu kā novīst,es redzu kā līst, es redzu,ka drīz būs jau citādāks rīts es nesaku baidos,es jūtu,ka slīd, pēc visa es teikšu,es teikšu,ka mīlu es gribu būt tur,tur nebiju es, es gribu tur,tu un es, uz pieneņu lauka,uz lielceļa sena, es gribu tur,tu un es Lai redzu kā uzzied,lai redzu kā līst. lai redzu,ka drīz būs jau citādāks rīts, es nesaku baidos,es jūtu,ka slīd, pēc visa es teikšu,es teikšu,ka mīl 2x Es teikšu,ka mīl...