Bez Akordiem

Es ticu cilvēkam savam Viņš noteikti kaut kur ir Nezinu tikai cik gadu Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir Reizēm šķiet viņa balsi Aiz kalna var sadzirdēt jau Tuvāk pieejot redzu Cilvēka mana tur nav Reizēm sirds piemāna sevi Un pati tad smeldz un sāp Un vel skaudrak kā senāk Pēc sava cilvēka slāpst Un vel ciesāk kā senāk Savam cilvēkam tic Kur maldīgi līdzīgs licies Bija tikai kāds cits Svešās rokās viņu Neiešu meklēt es Labāk lai neplūktas nozied Sarkanās magones Vēji mēdz sacīt, ka daudzos Esot viņš izkaisīts Ka no daudziem pa lāsei Vajagot paņemt sev līdz Bet es gaidu un zinu pat ja jāslīkst man būs Atnāks pēdējais vilnis Kopā lai sanestu mūs

Pie alus galda sēdēja Daudz jūras braucēji, Tie savas glāzes tukšoja Un smēja līksmīgi. Bet viens starp viņiem sēdēja Ar seju skumīgu: Ne alus, dziesmas nespēja To darīt priecīgu. Kas viņu gan tā skumdina, Kam viņš tā nopūšas? To viņa biedri nezina, Tie dzer un līksmojas. Tam šķiršanās no mīļākās Lauž viņa sirsniņu: Jau kuģis stāv pie jūrmalas Uz projām braukšanu. Tā stunda nāk un tuvojas, Kad mums ir jāšķiras: Tas rada sirdī žēlabas Un acīs asaras! Nāc, mīļā, līdz uz jūrmalu, Tur es tev zvērēšu: Līdz pēd`jo asins pilienu Tik tevi mīlēšu! Bet uzticīga paliec man, Ak, mīļā meitiņ, tu, Un netur` citu mīļo gan Kā mani vienīgu. Tas mūsu sirdis remdinās Un sāpes atvieglos, Līdz reiz pēc ilgas šķiršanās Mūs liktens savienos.

Pi-sam flexkursijā 3x Pisam, pisam, pisam, pisam, pisam flex-kursijā Autobusā aizmugurē visa banda džonu dzer Kurī kāšus, krata krēslus, bonīti ar kolu dzer Pisam mēs uz pilsdrupām, tad ezeru, tad Rundāli Agrāk učen' pisa mani, tagad pišu učeni No rīta sasmērētas maizītes un reputācija Bet man pohuj, klasesbiedra sencis deputāts bija Zaļā pietura, o, beidzot varēs visi uzkurīt Ja kādam nav'a krapālis, pie šofera var samuķīt Meitenes pa labi, fujaki pa labi Učene pa labi, gids un šoferis pa labi Direktors pa labi, apmulas pa labi Ceļu policists pa labi, mēs un prezidents pa labi Pi-sam flexkursijā 3x Pisam, pisam, pisam, pisam, pisam flex-kursijā Viss ir dikti forši, tikai baigi agri jāceļas Māte piecos rītā mani aizvedīs līdz stacijai Tur mūs gaidīs autobuss ar učenēm un čomiem Pilnas somas mammas bitsjikiem un zaļiem džoniem Tiem, kam sejā pumpas metas, tie sēž tuvāk šoferiem Tiem, kas meitas pīpēt mācas, sēž uz džona koferiem Esam visai slikti zēni, necepī būt nopietniem Atgādinam JAUNO VILNI, ah, noteikti Prusaks, prusaks, prusaks un tagad tik klusāks Nokio, padod man džonu Zini, ka tūlīt būs tusaks Jā, līdz galamērķim vēl tusaks Jā, nostājās mēri un musars Jā, klades pilnas, jā, džuses Satīns ar Vilni tas fenomens Dzirdu šo spēli kā miglumēns Dodiet kāds man naudu Slektursī kā dēmons. Pi-sam flexkursijā 3x Pisam, pisam, pisam, pisam, pisam flex-kursijā

Smaidi mozu smaideņu, Smejīs mozu smīkleņu, Tai, kai saules stareņu Īnes manī meiļumu. Īnes manī syltumu, Īnes manī meiļumu! Nu šo mozo pasauļa, Kurā dzeivoj tu! x 2 Dūmoj sovu dūmeņu, Runoj sovu volūdu. Tai kai puču zērnuleits Tu ar mozom rūceņom, Tu ar meilom acteņom Īsačer man sirsneņā! Tai kai vīgla pūceņa Nūsasēst man dvēselē! x 2 Storoj, sauleit, sasyldi! Plauksti, puķeit, sazīdi! Lidoj, seikū taurineit, puteksneiti meklejūt! x 5 Smaidi mozu smaideņu, Smejīs mozu smīkleņu, Tai, kai saules stareņu Īnes manī meiļumu. Īnes manī syltumu, Īnes manī meiļumu! Nu šo mozo pasauļa, Kurā dzeivoj tu! x 2

[Kristīne Prauliņa] Piedz. Viss ir nepareizs Viss ir nepabeigts Viss ir nepareizs Bet beigās viss būs okay [Edavārdi] Es nokavēju, un es noguru skriet Gribēju ar riteni braukt, bet tam bija nopūsta riepa Man vaj’dzēja ātrāk durvju rokturi spiest Meklēju lietussargu, jo skatos pa logu – tur lietus Dzīve variantus reti piedāvā divus Līdz tuvākai pieturai piecpadsmit minūtes, fuck Mans skrējiens izskatījās pēc gazeles sprinta Stāvu pēc etalona, pie kases ir rinda Tas aizņem vēl piecas minūtes, vagonā iekāpju Nosēžu vēl desmit sastrēgumā Avotu ielā Pēc tam frāzes skanēja par to, kā es varēju Īsak sakot, zini, kāpēc kavēju? Jo viss ir sarežģīti, es gribu tikt galā Es gribu tikt līdz, es gribu tikt garām Es gribu izlīst, es gribu krist mazāk Bet zini, kā ir manuprāt? Piedz. Neviens līdzeklis man nelīdzēja Kaut gan gribu atmest gan, kad pīpēju, gan tad, kad nepīpēju Varu iztikt pa dienu, bez tā staigāt pa parku Plus, es to vairāk nedaru darba laikā kā darbu Bet tusiņā būs tauta ar citādu skatījumu Es nopirku paciņu viena visādam gadījumam Lai nav jāstreļī tā, kā sliktākam radījumam Kopības sajūta liek justies siltāk kā adījumi Vēlme atmest parādās tik piepeši kā pantēra Tagad cīga lien no mutes tā, kā gliemeža antēna Laikam disciplīnas ziņā nāku no zemākās klases Bet zini, kāpēc man nesanāk atmest? Jo viss ir sarežģīti, es gribu tikt galā Es gribu tikt līdz, es gribu tikt garām Es gribu izlīst, es gribu krist mazāk Un es tiešām domāju, ka… Piedz. Šaubos ka savā darba vietā daru labu, jau rokas vājas Sēžu vienā vietā jau kuro gadu kā domātājs Viens tas pats, kā dziesmas populāras Zinu savu nākotni labāk kā Nostredamus Iekšā vienmuļš, ārā tas pats Mans vēders paliek resnāks ātrāk kā maks Bet ko man darīt, karot un trīt ragus Mans CV nav labots jau trīs gadus Kolēģi kā fons, bet tie toties nav sveši Es varu kaut ko mainīt, bet ko es zaudēšu Un kāda būs citur alga un darba laiks Īsāk sakot, stāvu, it kā man ir sarkanais Jo viss ir sarežģīti, es gribu tikt galā Es gribu tikt līdz, es gribu tikt garām Es gribu izlīst, es gribu krist mazāk Bet zini, kā ir manuprāt? Piedz.

Nozied jasmīns, krāšņās peonijas, Aiziet Jāņi, Pēterdiena klāt. Drīz pār laukiem tīmeklīšu dzijas Atvasaru sāks jau ieaijāt (2x). Piedod labā tādu sentimentu, To man saka zeltains rudzu lauks Atnāks rudens un ar milzu menti Jaunu maizi lielā abrā jauks (2x) Piedz. Piedod labā, piedod labā, Piedod labā tādu sentimentu, Piedod labā, piedod labā - To man saka zeltains rudzu lauks. Gadskārtas kā graudus mūži vētī, Katrs mirklis liekas trīskārt svēts, Kad ar pilnu vai ar tukšu klēti Savā dzīvē tapsi piemeklēts. Vēl par agru, lai jau abi skumtu Liepu ziedos medus bites nāks, Balti gulbji skries pār nama jumtu, Savāds smagums vārpas lejup māks. Piedz. Tā būs mūsu zelta atvasara Kailā, maigā, brūnā, saulainā. Ļoti īsa, tomēr mūžu gara, Kas aiz kalniem zvanīdama nāk. Piedz. (2x)

Neaizliedz vēl, to solīto vēl Pāri laikam pretī rītam Negaidīti, negaidīti. Sen gaidītā nezūdi vēl Šai rudenī vēl Tev zem galvas roku lieku un pār laiku pāri tieku Pār laiku tālāk vēl Tā nāca. Indra, tik negaidot, Indra Iz saullēktiem ārā, Saullēktu Indra. Un saucu - Indra Man uzausa Indra, Kā noslēpums Indra, Atklājies, Indra Pagaidi vēl Un paklusē vēl tumsām cauri Laikiem pāri Tā kā sena glezna vari klusēdama. Neaizliedz vēl to solīto Un par spīti nāc un krīti Tā kā gaisma negaidīta. Tik sengaidīta man Tā nāca Indra. Tik negaidot, Indra Iz saullēktiem ārā Saullēktu Indra Un saucu - Indra Man uzausa Indra, Kā noslēpums Indra Atklājies, Indra. Indra, tik negaidot, Indra Iz saullēktiem ārā Saullēktu Indra Tā nāca Indra Man uzausa Indra, Kā noslēpums Indra Atklājies, Indra

Tai zemei vaj`g lietu Un sauli, kas spīd (2x). Bet tam cilvēkam vaj`g sirdi, Kam var uzticēties (2x). Tam putnam vaj`g zaru, Kur ligzdu uztaisīt (2x). Bet tam cilvēkam vaj`g sirdi, Kam var uzticēties (2x). Es neprasu mantu, Ne zeltu, kas spīd (2x). Bet es prasu sevīm sirdi, Kam var uzticēties (2x). Un kad viņš to atrod, Cik laimīgs ir tas (2x). Jo bez mīlestības nevar Neviens cilvēks laimīgs būt (2x). Tai zemei vaj`g lietu Un sauli, kas spīd (2x). Bet tam cilvēkam vaj`g sirdi, Kam var uzticēties (2x).

Doties aiz kalna pēc piena un nomazgāt bērniem kājas, kājot pa zāļaino ceļu, miegties pret rietošo sauli, Ieiet sētsvidū, apmīļot suni runāt ar saimnieci, justies - Piederīgam un iederīgam, kaut māņi un laipnība vien. Aizbērt plaisu ar saulrieta stariem ar kaķi uz malkas grēdas, ar siena kaudzēm, ar puķēm, ar pļavām saudzīgi cilāt pēdas. Ieiet sētsvidū, apmīļot suni runāt ar saimnieci, justies - Piederīgam un iederīgam, kaut māņi un laipnība vien. Atpakaļceļā mest gaisā bērnus, kas atskrējuši tev pretī, nomazgāt bērniem kājas un parādīt grāmatā bildes, naktī šo sarakstu iznīcināt.. [starpspēle] Piederīgam un iederīgam, kaut māņi un laipnība vien.

Dzīvei patīk jokot, bet tas ir humors melns Jā, man ir gruzons, pie lūpām te tiek rupors celts Zaļš kā tuborgs, nevis boss kā Hugo, zelts Te tāls kā Plutons, bet vismaz man ir muzons vēl Un vēl mans ego bonusā dzīvē, lirikās ir klāt Likās, ka mainījos daudz, bet tikai minimāli, brāl Un man joprojām ir ērts tas, kas no ideāla tālu Man ir parasta dzīve, bet to kā Iliādu rādu Es maucu kā māku, to saucot par mākslu Bet kopš kura laika, vecais, es kaut ko pārstāvu? Esmu tikai viens no tiem, kas nav draugos ar prātu Nepiešuj man tikai tos klaunus ar stāžu Ko pie velna man darīt – celt un tad samīt Ielikt visu šajā tekstā, līdz elpas nav galīgi? Cenšos sevi nežēlot, bet smeldz kaut kas manī Man ir 21, bet mans elks ir Bags Banijs Man ir laiks pieaugt, nedaudz ir(a) bail vienam Nejautāšu vairs Dievam – „Saņemties man, vai ieraut?” Gaistošs ira kaifs, vienmēr tas ir tā kā naids mieram Saku: „Pofig,” bet patiesībā iekšā sasalu kā gaiss ziemā Viss būs labi – to pateicu dzejā manā Jo es esmu grāvī, kas ir pareizā ceļa malā Pat man esot baltam, es dodu kolorītu repu Komenti neskar, esmu par anonīmu netu Brāl, prikoli kritiķiem kā kriptonīts Pie miķa klāt, it kā tiek lirikā bāzts nikotīns Pat divi vārdi nones man, it kā te sprāgst Ignalina Kapēc tā – nezinu. Zini, ej sāc viktorīnu Man atliek iziet ārā, kur tas pūlis trobeli sāk Un man idejas dzimst, kā šūnas folikulā Reps ir visur – to grūž pat holivudā Vecīt, divi H burti ir pat ūdens molekulā Man rīt koncis, bet nesaku to draugiem Vai paziņām, jo daudziem viss tas ir kā joks, jaunie Fanāti saka, Tu klasiku dod, paldies Bet vai Tu zini to, kad ir panika jo kaunies No tā kas esi? Šķiet, ka vaj’g nafig jau nost šauties Bet prieks ir izvēle – tam, kas patiku dod, ļauties Lasot to, kas uz papīra virs bīta Esmu jauns, mani skeleti skapī vēl ir līķi