Bez Akordiem

Es mīlu tevi, tikai pāris vārdi, bet tomēr, Viss stāv aiz tiem, tur negaiss, tur saule, par to ir šie stāsti, Man ir vairāk kā labi, ja tiek tavi glāsti, Jo bez tiem, zini, -sirds vairs tā nepukstēs, Tas ir kas vairāk, tāpēc, tas nav tikai darīt.. Tas ir kas vairāk, tāpēc, tas ir vairāk kā svarīg.. Tikai vēlos nomest nastu no sirds un pateikt, To, kam sirds nespēj atteikt, Klausies, iztiksim bez tukšiem vārdiem tiem, Bet gan sarunāsim tagad un šodien, jo zini, Visi mīl tavas acis, tikai tad kad tās mirdz, Es ieskatos tajās, pat ja no tām asaras birst, Un viss tik pelēks tik tumšs, - tik nomākts un skumjš, Bez vārdiem kaut kas pateikts, kaut kas pabeigts, kādam atteikts, Tikai mēs divi, un lai tas izdotos, Es padodos tev, lai rokās sadotos vēl, es mīlu tevi....

Bez jums es nebūtu pat ēna, Pat gaisma blāva, kura dziest, Pat vēja pūsma liega, lēna, Kas krūtīs nevaldāmi briest. Bez Jums es nebūtu pat lāma. Ne jūra tā, ne akas grods. Bez Jums es nebūtu pat ēna Un pateicība ir mans gods.

Strautiņš, čalodams it naigi, Steidzas arvienu, kā nemiera dzīts, Strautmalā redz meiču daiļo, Gaida kas mīļoto atnākam drīz ! Piedziedājums - 2x. Kā var aizmirst, kā var aizmirst, Meiteni, ko mīlēji ? Kā var aizmirst, kā var aizmirst, Meitenei ko solīji ? Strautiņ, teic vai velti gaidu, Teic man, vai draugs mans šurp neatnāks vairs? Sirds man ilgo viņa smaidu, Dzirdēt tā vārdus, kas solīja daudz ? Piedziedājums - 2x. Kā var aizmirst, kā var aizmirst, Meiteni, ko mīlēji ?...

Ozols(O): Kad bezmiegs tevi vajā un tu esi patstāvīgā hajā, Bet kaimiņi izsauc mentus, kas tevi noliek beidzot miera stājā. Tad jāpaspēj vēl nostrēbt, visu to, ko nevar noslēpt, Bet pārējais tiek noskalots podā, seja no asarām, sāka tā sūrstēt Edavārdi(E): Visi tavi draugi pēkšņi ''Nolec'', tad, kad vajag ''Kost'', Apprecās un viena gada laikā noveco kā ''Aifons'', Un sieva saka izbeidzam tusus, Bet tev nepaliek auksti, jo tavs ''Miksteips'' ir uguns....

Es klusēju un klusējot viss nozied, tāpat kā lapas,kurās salna kož, bet tās ir spītīgas un gaida jaunu dienu, un savus uzvalkus ik brīdi košāk poš Es klusēju,vai teicot mīļus vārdus, kas Tavām slāpēm veldzējumu dos, bet neatdarot apsolītos vārtus. Tev vairāk nesāpēs,kā klusēšanas sods Es klusēšu,es klusēšu,es klusēšu, es klusēšu un runāšu vien brīžos, kad dvēsele to manai sirdij liks Es klusēju,tur domā nemiers zudis , varbūt tas tiešām pārāk dziļi mīt, es,protams,izvēlos ,man viena sirds tik krūtīs, vai vari vairākas man apsolīt Es klusēšu,es klusēšu,es klusēšu, es klusēšu un runāšu vien brīžos, kad dvēsele to manai sirdij liks

Es visas tavas vienaldzības krāšu Līdz pēdējai - to pašu sīkāko. Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu Es visu laiku domāšu par to... Es neprasīšu - netīšums vai tīšums Starp mūsu dzīvēm ceļus aizkrusto. Es gaidīšu, lai teiktu, teiktu: negaidīšu. Es visu laiku gaidīšu uz to... Es neskaitīšu vairs, cik lietus lāšu To rudens logu akli aizmiglo. Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu. Es visu laiku domāšu par to....

Kad aiz mežiem nogrimst saules stari, Padebeši sārtojas. Eju es, lai Vaidaviņas krastos, Senās atmiņās sirds kavējas. - 2x Piedziedājums - 2x Vaidava, Vaidava, Aiznes skumjas zilā jūriņā, Vaidava, Vaidava, Stāsti man par mīlu jaunībā. Tagad staigājot pa svešu taku, Domās redzu tikai tevi vien, Nekad dzīvē nesniegsi man roku, Zinu to, un tā man ļoti žēl. - 2x Piedziedājums - 2x Vai to domājām, kad toreiz abi Upes krastā sēdējām?...

Tev, Putnēn, vēl jāmācas dzīvot, Jāmācās dziedāt un debešos skriet. Savās plaukstās vēl sargāju Tevi, Līdz Tavi spārni spēs droši vēju tvert. Nāks laiks. Tev acīs degs cerību liesmas, Un sirdī būs nemiera gars, Būs pasaulei atvērti vārti, Bet zināsi to tikai Tu – Kurš ceļš būs Tavs. Tev Putnēn, būs jāmācās piedot, Tiem vējiem, kas ilgas un sapņus putekļos triec, Caur sniegiem un svelmi rast ceļu uz mājām, Un sadzirdēt čukstus, ko dvēsele kliedz, Nāks laiks, Tev acīs degs cerību liesmas, Un sirdī būs nemiera gars, Būs pasaulei atvērti vārti, Bet zināsi to tikai Tu – Kurš ceļš būs Tavs....

Varbūt, ka debesis ir man kāds nonesis Man pie kājām zvaigznes krīt Pat naktis nemelo tās tikai izjoko Liek pa brīdim pamosties Un ja kādreiz pārstās tā būt Mēs taču varam samelot Teikt, ka beigās auksti mēdz kļūt Pilnu galvu piestāstīt Ka jālec tālāk un augstāk Kamēr spārni lūzt Un ja baidies un svaidies Tavi sapņi sniegā kūst Tā tas vienmēr būs Bijis ir - varbūt, mani šaubas māc Mēs varam paslēpties, uz zemes nolaisties Tā, ka NLO pat smies

Es redzu laiku kā nogriezi no A līdz Z, Un katru dzīves notikumu, kā ejot sānslīdē, Filma gar acīm, kā vērot no malas, Bez ieejas biļetes , bez popkorna un alus, Smilšu graudi birst, ēna krīt un ceļās, Laiks iet , kāds mirst , kamēr citur smejās, Pazīstamās sejās, es lasu laika pēdas, Ar katru tikšķi, jūtu paliek arvien mazāk spēka, Mazāk bēdas un arvien mazāk prieks, izmisīgi centieni izmēģināt to, kas liegts, Vērtīgāko paturēt, atšķirot, kas lieks, Līdz brīdim, kad kliedzot, jālūdz vēl mazliet, Kad pēdējais zobrats knapi grozas, Izpratne tad par iztērēto laiku mostas, Izbērtie smilšu graudi, ko vairs nevar savākt, Kapēc es nedomāju ātrāk?...