Bez Akordiem

Apklusīs signāli Apstāsies vilcieni Svētajā kalnā dzisīs guns Izbalēs karogi Izkaltīs ezeri Novītīs vainagi Izkusīs zvēresti kā sniegs Sarūsēs ieroči Un tas notiks Klusi klusi, ja mēs būsim divatā Tad mēs stāvēsim klusumā Vētras vidū un negaisā Lielgabalu un ložu dārdos skarbos Pilnīgā klusumā Tad mēs stāvēsim klusumā Katra diena mums liksies tā It kā tā būtu dzīves pirmā diena Pirmā un pēdējā Applūdīs tuksneši Pildīsies ezeri Upes no jauna tecēt sāks Izklīdīs mākoņi Pacelsies pilskalni Sazaļos ozoli Atdzimsim mēs kā pelnos māls Stipri un vareni Un tad kad lietus zīmēt sāk Notis uz loga rūts Palodzes simfonija ieskanas, un zūd…. Un mēs stāvēsim klusumā Saules staros un spožumā Mīlestības un sapņu pilnām acīm Pilnīgā klusumā

Iet meitene ar sauli rotaļās, Tai acīs rīta ziedu rasa lās. Es zinu - labi nav, kāds mani rās... Es ilgojos pēc smaržas tās. Es tevi atcerēšos ilgi vēl, kad rasa lās No ziediem, pērkoniem un miglas tās... Ar tevi saule rotaļāsies katrā rītausmā - Vienmēr es klusi ilgojos pēc tā... Vienmēr es klusi ilgojos pēc tā. Tu atkal raudi, tev ir žēl, ka saule jūrā grimst. Tik neskumsti, viņš atnāks vēl - Ar tevi saule rotaļāsies atkal rītausmā Un mēness tevi mierinās un skūpstīs vēl. Es tevi atcerēšos - mēness rīta klusumā Uz gurniem rasa dejo mulsumā. Tu esi meitene, kam dievi matos puķes sies. Kā ezerā tu rasā peldējies, Kā rasā peldējies tu ezerā - Vienmēr es klusi ilgošos pēc tā. Iet meitene ar sauli rotaļās, Tai acīs rīta ziedu rasa lās. Es zinu - labi nav, kāds mani rās... Es ilgojos pēc smaržas tās.

Reiz izlasīju žurnālā, Es ieteikumu vienu, Ka izbēgt var no infarkta, Ja paskrien katru dienu. No rīta, protams, sāku skriet, Kāds vīrs man ceļa stājās: "Kur joz ? Tak DZĒRIENI vēl ciet ! Tev, draugs, nav visi mājās!" Tad laidos tumsā parikšot. Te dzirdu citu bļauri : "Hei, vai kaut kur kaut ko vēl dod? Tak septiņi jau cauri !" Es sāku dienā lokus laist. Vai infarktu man gaidīt ? Bet priekšniecība saka : "Slaists ! Sāk darba laikā skraidīt!" Nu, raudāt nezinu vai smiet, Pēc pārpratuma tāda. Tā ir, kad iesaka mums skriet, Bet laiku nenorāda! Reiz izlasīju žurnālā, Es ieteikumu vienu, Ka izbēgt var no infarkta, Ja paskrien katru dienu.

Atraksti man vēstulīti, mīļo meitenīt! Atraksti man dažas rindas, mazo kaķenīt! Skumīgi man vienam dzīvot, tukšums sirsniņā Kur tu esi pazudusi, mana maziņā? Aaijaijaijaijā, raairairairairā Ai, kā gribētos man čučēt tavā gultiņā mīļi, mīļi tevi apskaut, mana maziņā! Paiet dienas, paiet naktis, mīļo meitenīt Atraksti man, kā tev klājas, mazo kaķenīt! Aaijaijaijaijā, raairairairairā Aaijaijaijaijā, raairairairairā [improvizācija]

Liekas tas bij` tikai vakar Kad es Tevi vārdā uzrunāju Savu balsi nepazīdams Klusi mīlestību izdziedāju Liekas Tu man toreiz teici Paliec blakus divatā ir labāk Bij` Tava roka manā plaukstā Bet varbūt viss bija citādāk Piedz. Kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Vienmēr kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Liekas tas bij` tikai vakar Mūsu soļi naksnīgajās ielās Tavi sapņi mani sapņi Atcros tu teici tikai vēlies Un mēs vienmēr būsim kopā Kopā sadegsim ar kļavu lapām Bij` Tava roka manā plaukstā Bet varbūt viss bija citādāk Piedz. Kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Vienmēr kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā ..... Un mēs vienmēr būsim kopā Kopā sadegsim ar kļavu lapām Bij` Tava roka manā plaukstā Bet varbūt viss bija citādāk Piedz. Kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Vienmēr kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Paslēpta dziļi vecā albūmā

Tu man esi nakts, Un tu mans rīts. Tas, kas man ir aizliegts, un pat vairāk vēl kā drīkst. Tu man esi diena vakarā, Mazliet nedaudz no visa kā, Visa tā. Tu man esi uguns karsts un auksts, Esi kvēlošs ledus, Kurā sadegot man salst. Tu man esi viss, kad nav nekā, Tikai, ja tu esi tuvumā, Tuvumā... Piedz. Esi tā Kad pārējais pārvēršas tukšumā, Mums vienam bez otra vairs nav nekā, Vairs nekā. Esi tā Kad nevajag, nevajag, Nevajag, nevajag visu no tā, It nekā. Viss ir tikai tik, Cik neaizmirst, Tu man esi tur, Kur mana pazaudētā sirds. Zūdot sev, Tā piederēs Visu gūt un atgūt spēj, Atgūt spēēēj... Piedz. Esi tā Kad pārējais pārvēršas tukšumā, Mums vienam bez otra vairs nav nekā, Vairs nekā. Esi tā Kad nevajag, nevajag, Nevajag, nevajag visu no tā, It nekā. Man esi viss, Ko vēlos vēl sev paturēt, Man esi viss, Ko vēlos vēl iemīlēt,Iemīlēt. Esi tā Kad nevajag, nevajag, Nevajag, nevajag visu no tā, It nekā.

Kad reizē apklustam un reizē pasmaidām Un kaut vai uzkliedzam Zinu, es tev vienīgā Jo nav vienalga tev Un nav vienalga man Viens otram acuraugs, labākais draugs. Piedz. Neatlaid, manu roku neatlaid, Lai kāja nepaslīd Ne man, ne tev pat mazliet Neatlaid, manu roku neatlaid, Lai kāja nepaslīd Ne man, ne tev pat mazliet. Kad abi saprotam, Cik laika izšķiežam, Cik lietām kalpojam, Zinu, nav par vēlu teikt: Ak, lūdzu, piedod man Un piedodu es tev! Paldies Visaugstākam, Viens otram mēs! Piedz. Neatlaid, manu roku neatlaid, Lai kāja nepaslīd Ne man, ne tev pat mazliet Neatlaid, manu roku neatlaid, Lai kāja nepaslīd Ne man, ne tev pat mazliet Kad reizē apklustam un reizē pasmaidām Un kaut vai uzkliedzam Zinu, es tev vienīgā.

Man no tava zvaigžņu dārza, Vienu ceļa zvaigzni dod ! Tā lai droši mani vada, Visu mūžu starojot ! Dod, lai kalniem ejot pāri, Tava gaisma mani ved ! Tava mīlestība arī Roku sniedz un nepamet. Kad es dzīves lejām, Cauri dažreiz eju neticīgs, Dod, lai tavā mīlestībā, Kļūstu drošs un paļāvīgs !

Ar katru dienu biežāk skaļi balsis galvā kliedz „Tu taču apzinies ka šobrīd viņu ar rokām neaizsniegt?” Jo vairāk laika paiet, jo viss nereālāks šķiet Bet man nav kur skriet, vismaz prāts tā liek Redzu sevi tagad bāra logā Un vienu glāzi paceļot jau stiepjos pēc otrās Kā suns kas noklīdis, pagalam izmircis Es nepaspēju šodien saņemt sevi rokās Starp debesīm un zemi ilūzijas uzburtas Es nepazīstu Tevi, laikam sevi arī, tā izskatās Bet balsis galvā nemitīgi par gudrām izliekas „Piepildījums tas pēc kā jācīnās” Dienas vairs pat nešķiet vienmuļas Kad izliekos ka viss ir kārtībā Ir skumjas paslēptas no saules gaismas Bet pienāk atkal nakts un sāp...

Jau vēstules tev sūtījis bez gala Jau tevi gaidījis un skumis es Tur Madlienā, kur mana dzimta malā Tev dzeltenas es plūcu purenes Nu vītušas tās stāv uz loga vāzē Kā pārmetums, kā ilgas, izmisums Vīns sarkanais, ko ielēju sev glāzē Tā negaršo, kā garšoja tas mums Vai atceries tos vārdus, kurus teici Kad satikāmies mēs šeit pirmoreiz? Tu toreiz čukstēji, cik ļoti mani mīli Pār mums kā pasakā bija līcis vītols greizs Vai tiešām tas bija tikai vītols? Vai tiešām nemīli tu mani vairs? Kā gribētos man atkal vārdus siltus Un zināt, ka tos saka kaķēns maigs! Kā gribētos man atkal vārdus siltus Un zināt, ka tos saka kaķēns maigs!