Bez Akordiem

1. Piekususi dvēsele un rokas, Ilgi jau klusē durvju zvans, Piemirsušās daudzās dzīves lomas, Aizmirsts ir skatiens tavs. 2. Putekļi un lielceļš zem kājām, Saule jau pie apvāršņa riet. Tikai cerības par mājām. Lūdzu, mani mājās sagaidiet. Drīz es nākšu atpakaļ, drīz es būšu klāt, Rīta rasā mazgāties, tevi modināt. 3. Izrauties un lūkoties uz zvaigznēm, Aizvērt uz mirkli acis ciet. Paklusēt un pakāpties pa trepēm, Ļaut, lai pulksten's savu gaitu iet. Apstāties, skaļi piecelties, Neaizmirst, ka stāvi, Lēnām tālāk virzīties, Kaut ar vaigiem bāli. Drīz es nākšu atpakaļ, drīz es būšu klāt, Rīta rasā mazgāties, tevi modināt.

Es aizveru durvis Es aizveru durvis ciet. Lēnām, es aizveru durvis ciet, Bet gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru lēnām, Es aizveru durvis ciet. Es gaidu kad Tu nāc. Piedz. Es gaidu, kad Tu nāc, Gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Gaidu, kad Tu nāc. Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru durvis ciet, Es aizveru durvis ciet, Bet gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru durvis ciet. Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu. Es aizveru durvis ciet. Es aizveru durvis ciet. Es aizveru lēnām durvis ciet. Bet gaidu, Bet gaidu, kad Tu nāc. Es gaidu, kad Tu nāc.

Nodzeltē pakrastes, lapkritis nāk, Skaista šī zemīte, skaista. Mēnestiņš, iekāpis ozolā, Ragus kā gliemezis slaista. Negories, mēnestiņ, negories, draugs, Jūdz savu dimanta zirgu! Dārzā briest āboli, ābeles lauž, Jāved uz Miķeļa tirgu. Cik tur būs zvaigžņu!Un mantu vai biezs! Pilnu sev vezumu vāksim. Pasaule saulgriežos sasvārstīsies, Līdzi tai šūpoties sāksim. Nodzeltē pakrastes, lapkritis nāk, Skaista šī zemīte, skaista. Mēnestiņš, iekāpis ozolā, Ragus kā gliemezis slaista.

Seika moza meitineite Lelu puisi damuonieja Kas kaitieja nadzeivuot Opolai meitinei Ni kundzeņi tīsu prosa Ni bierneņi gorūzeņu Kas kaitieja ūzūlam Kas jaunam puisānam Šķin biteite laipojūt- Dzīd puiseitis staigojūt Tev puiseite caurs pruoteņš Caura tova capureite Tu dūmovi tū meiteņu Kas uz tevi nadūmova

Rūtoj saule, rūtoj bite Pa lelūi teirumeņu Saule sīnu kaļtiedama Bite zīdu laseidama Aiz kalneņa ezereņš Aiz azara ūzūleņš Dīva dāls jūstu kuore Saulis meita vainadzeņu Dīva dāls olu dora- alu dara Vyzuleišu kalneņā Saulis meita guni kyure Voska cimdi rūceņā

pa aizaugušu taciņu uz upi tevi vedu tur nav neviena pilsoņa nevienu svešu kedu tur foreles ar pumpiņām un dzērves tuvu klaigā tur vienaldzība nemājo vien mīlestība maigā ne tā, ko mālē krāsainu ne tā, ko pliku dīrā kā neredzami putekļi tur lidinās tā tīrā no saulītes līdz pasaulei baigs attālums tev liekas tā tikko nāk no turienes jums abām jāsatiekas re ūdens jau pie kājām plūst laid upē plaukstu savu un atspīdumā ieskaties varbūt jau redz to tavu tā ir it visur, visu zin ar eņģeļiem prot čalot tā it kā šodien kaut kur te pat ielūgumus dalot tā vienmēr nemanāmi nāk tai gaita ļoti lēna un pirmā nekad nenāk tā vispirms nāk viņas ēna ai nemulsti un nebrīnies ja dzīva, vaicā brīvi nē, tā uz balli neielūdz tai ielūgums uz dzīvi tas tukšums krūšu kurvī tev kas smeldz kā trula dziņa dod signālu, ka atgriezties grib tava sirdsapziņa lec ūdenī tā skaloties ar forelēm met lokus tik nebrīnies - tā visu zin pat ūdens blusu jokus tu vakar viņu padzini kad savu draugu krāpi tas šodien jau ir mūžībā ar visu savu sāpi lai tumsa, ūdens, dzidrais gaiss lai īstums tāds, ka šausmas vai izdzīvosi, dzīvosi... par to man nav ne jausmas

1. Rožu lapām kaisīts, siltiem vējiem pūsts, Un no māla miltiem būvēts tilts reiz lūzt. Rožu lapas vējā, dziļi straumē pūš, Krītošs māla akmens rētas sejā plēš. Piedz. Kāpēc tu klusē, kāpēc tu smej, kāpēc uz citu pusi projām tu ej. 2. Pāri pāriet grūti, straume projām nes, Neizsmelt ar krūzi, tā tu paliec vecs. Pazaudēts un atrasts, stādīts, ārā plēsts, Iegaumēts un aizmirsts, tāpēc dzīvot vērts. Piedz. Kāpēc tu klusē, kāpēc tu smej, kāpēc uz citu pusi projām tu ej.

Viens maziņais zvana Uz dullo un taujā Vai uzminēs tante, Kas viņam saujā? Nesalaid šķērsām, nesalaid šķērsām, nesalaid šķērsām... Pateikt paldies, pateikt paldies... Viens palielāks staigā Pa tiltiem un zīlē, Vai mednis būs kokā, Vai rokā zīle. Nesalaid šķērsām, nesalaid šķērsām, nesalaid šķērsām... Pateikt paldies, pateikt paldies... Pateikt paldies, pateikt paldies... Pateikt paldies, PALDIES...

Lēni, lēni Dieviņš brauca No kalniņa lejiņā, Lai vējiņis nenopūta Sidrabiņa mētelīt'. Hei! Jānīt's gāja miežus sēti, Dievs sēd lauka vidiņā. Kad es jāņu alu dzēru, Sidrabs kannas dibenā. Hei! Jānīt's savu kumeliņu Jūriņā peldināj'. Pats sēdēja kalniņā, Zelta groži rociņā. Hei! Lēni, lēni Dieviņš brauca No kalniņa lejiņā, Lai vējiņis nenopūta Sidrabiņa mētelīt'.

1. Saujā iekrīt rasas lāse un par visu smej, Ļauj tā šobrīd priecāties mazai dvēselei. Klusi tā uz saujas lūdz, 'Lūdzu neaizmūc.' Turi mani cieši ciet, atļauj kopā iet. Atver sauju, neturi ciet Rasas lāse tev saujā dzied Tomēr nelaid saulē to, Lai tā neizgaro. 2. Atver sauju, klusu, klusu un uz priekšu ej. Atļauj ceļā lūkoties, mazai dvēselei. Lai tā visur, kurp tu ej, Saujā klusi smej, Un ja grūti ceļu iet, dziedi dvēselei. Atver sauju, neturi ciet Rasas lāse tev saujā dzied Tomēr nelaid saulē to, Lai tā neizgaro.