Laiks slēpdamies no saules svelmes ēnu meklē, Bet nezin kā. Man šķiet, ka tā jau bijis Un atkal jāpaliek ir nomodā. Ar miglas krāsām jaunu rītu ūdens zīmē, Tas pieder man. Vai drīkstu izkāpt cauri logam, Lai es dzirdu kā tas skan. Krīt divas lapas meklēdamas vēja plaukstu Un nerunā. Es gribu palikt šeit, Kur man nekas nav jājautā. Starp diviem upes krastiem stāvot Uz mirkli šķiet Varu just Es nedaudz baidos pāriet pāri Un ja vēras, sāk zust....
Balta Balta Muša Lidinās apkārt Un dzied Mūsu dzīves dziesmu Piedz. Balta balta muša Lidinās apkārt Visi viņu ienīst Tas viņai nekas Baltā baltā mūša Apsēžas uz cepures Un nu tagad domā Ko lai tagad dara Piedz. Starpspēle Skatās uz manis Baltā baltā muša Un nu prāto, prāto Ko lai tagad dara Piedz. 3x
1. Kad kritīs zvaigzne manējā, Es iešu prom no mājām. Mēs satiksimies krustcelēs, Ko nemaz nezinājām. Mēs varam abi kopā iet, Uz vienu debespusi. Un tas, kas mums būs kopā iets, To nakts būs sasējusi. Piedz. Kad kritīs zvaigzne manējā, Tā pildīs kāda sapni. Man jāpaliek būs klusumā, Virs manis mirdz greizie rati. 2. Kad kritīs zvaigzne manējā, Es aiziešu pavisam. Tev atstātas būs krustcelēs Domu pilnās naktis. Tās saudzē,turi kabatā Un reizēm noliec blakus, Lai mana zvaigzne kritusī Tad pilda Tavus sapņus....
1. Kad mazā blusa pasaulē reiz nāca, Tā visu, kas bij ceļā, līdz sev vāca. Un arī es tur ceļā gadījos, Bez samaņas es gultā iegāzos. Tā nāca, metās virsū man un šņāca, Un naktīs blakus ilgi man krāca. Un šodien blakus man vēl dus, Un slapina man palagus. Piedz. (2x) Blusa ir bez vainas, Blusai nav ne vainas, Blusai kājiņas ir ļoti slaidas, Blusa, blusa, mazā blusa. 2. Un vakaros, kad metos savā gultā, Skatos, tur jau blusa atkal čurā....
1. Piekususi dvēsele un rokas, Ilgi jau klusē durvju zvans, Piemirsušās daudzās dzīves lomas, Aizmirsts ir skatiens tavs. 2. Putekļi un lielceļš zem kājām, Saule jau pie apvāršņa riet. Tikai cerības par mājām. Lūdzu, mani mājās sagaidiet. Drīz es nākšu atpakaļ, drīz es būšu klāt, Rīta rasā mazgāties, tevi modināt. 3. Izrauties un lūkoties uz zvaigznēm, Aizvērt uz mirkli acis ciet. Paklusēt un pakāpties pa trepēm, Ļaut, lai pulksten's savu gaitu iet....
Es aizveru durvis Es aizveru durvis ciet. Lēnām, es aizveru durvis ciet, Bet gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru lēnām, Es aizveru durvis ciet. Es gaidu kad Tu nāc. Piedz. Es gaidu, kad Tu nāc, Gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Gaidu, kad Tu nāc. Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru durvis ciet, Es aizveru durvis ciet, Bet gaidu, kad Tu nāc....
Nodzeltē pakrastes, lapkritis nāk, Skaista šī zemīte, skaista. Mēnestiņš, iekāpis ozolā, Ragus kā gliemezis slaista. Negories, mēnestiņ, negories, draugs, Jūdz savu dimanta zirgu! Dārzā briest āboli, ābeles lauž, Jāved uz Miķeļa tirgu. Cik tur būs zvaigžņu!Un mantu vai biezs! Pilnu sev vezumu vāksim. Pasaule saulgriežos sasvārstīsies, Līdzi tai šūpoties sāksim. Nodzeltē pakrastes, lapkritis nāk, Skaista šī zemīte, skaista. Mēnestiņš, iekāpis ozolā, Ragus kā gliemezis slaista.
Seika moza meitineite Lelu puisi damuonieja Kas kaitieja nadzeivuot Opolai meitinei Ni kundzeņi tīsu prosa Ni bierneņi gorūzeņu Kas kaitieja ūzūlam Kas jaunam puisānam Šķin biteite laipojūt- Dzīd puiseitis staigojūt Tev puiseite caurs pruoteņš Caura tova capureite Tu dūmovi tū meiteņu Kas uz tevi nadūmova
Rūtoj saule, rūtoj bite Pa lelūi teirumeņu Saule sīnu kaļtiedama Bite zīdu laseidama Aiz kalneņa ezereņš Aiz azara ūzūleņš Dīva dāls jūstu kuore Saulis meita vainadzeņu Dīva dāls olu dora- alu dara Vyzuleišu kalneņā Saulis meita guni kyure Voska cimdi rūceņā
pa aizaugušu taciņu uz upi tevi vedu tur nav neviena pilsoņa nevienu svešu kedu tur foreles ar pumpiņām un dzērves tuvu klaigā tur vienaldzība nemājo vien mīlestība maigā ne tā, ko mālē krāsainu ne tā, ko pliku dīrā kā neredzami putekļi tur lidinās tā tīrā no saulītes līdz pasaulei baigs attālums tev liekas tā tikko nāk no turienes jums abām jāsatiekas re ūdens jau pie kājām plūst laid upē plaukstu savu un atspīdumā ieskaties varbūt jau redz to tavu tā ir it visur, visu zin ar eņģeļiem prot čalot tā it kā šodien kaut kur te pat ielūgumus dalot tā vienmēr nemanāmi nāk tai gaita ļoti lēna un pirmā nekad nenāk tā vispirms nāk viņas ēna ai nemulsti un nebrīnies ja dzīva, vaicā brīvi nē, tā uz balli neielūdz tai ielūgums uz dzīvi tas tukšums krūšu kurvī tev kas smeldz kā trula dziņa dod signālu, ka atgriezties grib tava sirdsapziņa lec ūdenī tā skaloties ar forelēm met lokus tik nebrīnies - tā visu zin pat ūdens blusu jokus tu vakar viņu padzini kad savu draugu krāpi tas šodien jau ir mūžībā ar visu savu sāpi lai tumsa, ūdens, dzidrais gaiss lai īstums tāds, ka šausmas vai izdzīvosi, dzīvosi....