Bez Akordiem

Tā kā ārā Tā kā Āgenskalnā ārā 4x Skan šitas kā Āgenskalnā ārā naktī babuīni ar spēkiem mērās te var apmaldīties,ja ļoti vēlās pazaudēt visu prātu bez pēdām. Tu te maksā pa dārgākajām cenām, vai sāc tagad vai ej lejā neej sētā kur suņi rej Tu vēju noskriet nespēj. bez caurlaides likten' testē, mēs staigājam kā teflona vestē kā rokās betoni, un ne restēs, ja redzi mentus bēdz priekšā tiem es pīpēju man nav ko slēpt. Tā kā ārā Tā kā Āgenskalnā ārā 4x Labāk neskrien līdz ar vēju to ko demonstrējam ir ko sējam to ko redzi ir ko līdz paņēmām tas kas virsū, ko (mēs) pacēlām atkāpies te telpā āgenskalns mēs esam jauni un mums nav kauns fak kur ir nauda, laikam kabatas cauras es saku man vajag drusku man nevajg daudz man vajag drusku man nevajag' daudz Tā kā ārā Tā kā Āgenskalnā ārā 4x Skan šitas kā Āgenskalnā ārā naktī babuīni ar spēkiem mērās te var apmaldīties,ja ļoti vēlās pazaudēt visu prātu bez pēdām.

Tev Vējš iesārtajā saulē ziedus meta, Un padebešos balti putni trauc, Jel notici, ka manai mazai sirdij Ir tava dvēsele kā sapnis jauks. Tu esi miers, tu esi mana elpa, Tu esi dzintarlāse vasarās, Tu esi mana nebeidzamā mīla Un būsi vienmēr manās atmiņās. Tu esi bezgalīga atmošanās Un mirklis tas, kam zeltains starojums, Tu esi dzimtās zemes atvasara Un manu ilgu mūžīgs patvērums. Vējš iesārtajā saulē ziedus meta, Un padebešos balti putni trauc, Jel notici, ka visas manas rozes Pēc tevis vien un tavas dvēseles sauc. Tu esi bezgalīga atmošanās Un mirklis tas, kam zeltains starojums, Tu esi dzimtās zemes atvasara Un manu ilgu mūžīgs patvērums.

Pantiņš: Ir daudz ko dzīvē pārdomāt, Daudz ko glāzē slīcināt... Un man vienalga šodien vai rīt, Starp zemi un mani taureņi krīt. Piedziedājums: Nav tavos spēkos, ne manējos, Mainīt šīs pasaules varenos. Un kam gan to vajag, ja mums, Šī dzīve ir piedzīvojums. Pantiņš: Ir kaut kā sākums un gals tepat - To nevaram mainīt, tas notiks tāpat. Tik daudz ko pateikt būs Tev un man, Ik mirkli šī doma pasaulē skan. Piedziedājums: Nav tavos spēkos, ne manējos, Mainīt šīs pasaules varenos. Un kam gan to vajag, ja mums, Šī dzīve ir piedzīvojums. Pantiņš: Dzīvi, dzīvot jāprot. Jāatšķir, labs no ļaunā. Jāmāk priecāties, Reizēm arī skumt, Lai skaistie brīži dzīvē, Vēl vairāk sevi jūt. Piedziedājums: Nav tavos spēkos, ne manējos, Mainīt šīs pasaules varenos. Un kam gan to vajag, ja mums, Šī dzīve ir piedzīvojums. Piedziedājums: Nav tavos spēkos, ne manējos, Mainīt šīs pasaules varenos. Un kam gan to vajag, ja mums, Šī dzīve ir piedzīvojums.

Tik burvīgā smaidā ir ietinies rīts. Viss krāsains un spožs mazās actiņās mirdz Māmiņas pieskāriens saudzīgs un mīļš, Šajā pasaulē nācis mazs cilvēciņš. Ak, mīļais, Dieviņ, ak, izdari tā, Lai mazajai sirsniņai nesāp nekad. Tavā pasaulē eņģeļus kas steigsies tūlīt Mazo dvēselīti sasildīs. Tāpēc roku rokā, pa balto mēness tiltu Mēs iesim eņģeļiem līdz, Gaiss staros mīlestībā pie katras loga rūts, Kad mazā sirsniņa lūdz. Tāpēc roku rokā, pa balto mēness tiltu Mēs iesim eņģeļiem līdz, Gaiss staros mīlestībā pie katras loga rūts Kad mazā sirsniņa lūdz. Tik burvīgā smaidā ir ietinies rīts. Viss krāsains un spožs mazās actiņās mirdz Māmiņas pieskāriens saudzīgs un mīļš, Šajā pasaulē nācis mazs cilvēciņš. Tāpēc roku rokā, pa balto mēness tiltu Mēs iesim eņģeļiem līdz, Gaiss staros mīlestībā pie katras loga rūts Kad mazā sirsniņa lūdz. Tāpēc roku rokā, pa balto mēness tiltu Mēs iesim eņģeļiem līdz Gaiss staros mīlestībā pie katras loga rūts Kad mazā sirsniņa lūdz. Kad mazā sirsniņa lūdz.

Labi gan, labi gan, vasarai pa vidu, Agrs rīts, vakars vēls, silti naksniņā. Saule spīd, puķes zied, putni lidu lidu, Pati es kā taurenītis košā ziediņā. Labi gan, labi gan, es ar jokiem draugos, Patīk man Jāņu laiks, jo tad valda prieks. Kur vien es lustējos, pilsētā vai laukos, Galvenais ir jautrība, vispārējais ir nieks. Labi gan, labi gan, manā tēva sētiņā, Līgo vecs, līgo jauns, Jāņu vakarā. Labi gan, labi gan, pašā vasaras vidiņā, Silti tev, silti man, tumšā klētiņā. Labi gan, labi gan, jāņuzāles aug pļāvā, Saucu es Jāni līdz puķes palasīt. San un dūc bišu spiets, strazdi svilpo pļāvā, Un no Jāņa upmalā var buču sagaidīt. Labi gan, labi gan, Jānis liels un spēcīgs, Rokām skauj,klāt nu spiež, un tik bučo nost. Vakars klāt, piezogas, kluss un mazliet grēcīgs, Viss jau būtu jauki, ja vien odi nedurtos. Labi gan, labi gan, manā tēva sētiņā, Līgo vecs, līgo jauns, Jāņu vakarā. Labi gan, labi gan, pašā vasaras vidiņā, Silti tev, silti man, tumšā klētiņā. Labi gan, labi gan, tumšā meža malā, Puiši sauc, pusnaktī, ziedu pameklēt. Liekas man, kas tur liels tikt ar visiem galā, Vaig tik mācēt noslēpties un klusu pasēdēt. Labi gan, labi gan, mežā es kā mājās, Zināms man katrs koks, katrs pagrieziens. Puiši man, pēdas dzen, līdz vairs nestāv kājās, Protams žēl, bet nepatīk no viņiem man neviens. Labi gan, labi gan, manā tēva sētiņā, Līgo vecs, līgo jauns, Jāņu vakarā. Labi gan, labi gan, pašā vasaras vidiņā Silti tev, silti man, tumšā klētiņā. Labi gan, labi gan, vasarai pa vidu, Agrs rīts, vakars vēls, silti naksniņā. Saule spīd, puķes zied, putni lidu lidu, Pati es kā taurenītis košā ziediņā. Labi gan, labi gan, es ar jokiem draugos, Patīk man Jāņu laiks, jo tad valda prieks. Kur vien es lustējos, pilsētā vai laukos, Galvenais ir jautrība, vispārējais ir nieks. Labi gan, labi gan, manā tēva sētiņā, Līgo vecs, līgo jauns, Jāņu vakarā. Labi gan, labi gan, pašā vasaras vidiņā, Silti tev, silti man, tumšā klētiņā.

Maija vidū, ievu ziedi Neprātības visas piedos Tev un arī man Naktī zvaigznes skumjas aiznes Nebūtībā, aizmirstībā tālu tālumā. Piedz. Plūst dzīve mums kā upe rāma Bez krācēm un bez paisumiem Varbūt, ka tomēr mēs vēl varam Vēl kādā dēkā ielaisties Vasarā, kad saules svelme Lietus pēdas ātri deldē, sapņos tikai Tu Kaisles pilna mīlas spēle, Mūža sapnis, laimes pērle, ilgu ugunskurs. Piedz. Plūst dzīve mums kā upe rāma Bez krācēm un bez paisumiem. Varbūt, ka tomēr mēs vēl varam No Niagāras nolaisties Rudenī, kad vēji logā, Jūras viļņi krastā rokas ko gan meklē tie Varbūt smiltīs Tavus soļus, Varbūt dzintaru vai oļus, varbūt cerību Ziemas spelgonī un salā Dzīves tilta viņā galā stāvi viena Tu Vai viens otram pretim steigsim Un šo ilgu dziesmu beigsim , to es nezinu Piedz. Plūst dzīve mums kā upe rāmi Bez krācēm un bez paisumiem. Varbūt, ka tomēr mēs vēl varam Pat Everestā uzrāpties.

Tumšmatēm tīk lēnās dejas, blondīnes par tām tik smejas, Ķircinoties veikli projām slīd. Aizlokas tās prom kā fejas acīm mirdzot, draiski smejas Vilinot un izaicinot mūs. Ritmā šūpojas un lokā Stājas tās kā senās dienās Tur, kur ugunskura gaisma spīd Nomestas tiek dienas rūpes, Paliek tikai ritma šūpas, Kurās aizmirstamies. Griežoties šai dejā straujā, dodas tās kā īstā kaujā Kā tik amazones prot. Un mēs uzvarēti tiekam, ļaujoties šo mirkļu priekam, Pasaulē, kas atraisīta kļūst. Samba, mamba un marimba Valda šovakar pār mums. Samba, mamba un marimba vēl Aizved mūs pie senās uguns, Seniem ritmiem, senām dejām, Kurās aizmirstamies. Mēnesnīcas spožā gaismā koku ēnas upē laistās Dejotāji sambas ritmos slīd. Tā līdz rītam ciešā lokā turēsimies visi kopā Pasaulē, kas laimīgāka kļūs. Samba, mamba un marimba Valda šovakar pār mums. Samba, mamba un marimba vēl

Gaujas miglā Tu paskaties, kā zeme aiziet dusā, Tu paklausies, kā rasa upē krīt – Un vajag iet un vajag runāt klusāk, Un nevajag šo mieru izbaidīt. Un gribas, lai šim klusumam nav malas, Bet krūtīs skaļi sit. Un kas to zin ... Kā zemes smaržu pieliets linu palags Mūs abus divus Gaujas migla tin. Piedz. Ievu ziedi, vēlie pali allaž sajūsmina mani Senlejā, kur putni koros dzied. Tevi panākšu aiz kraujas, ņemšu tavu plaukstu saujā, Vedīšu pie Gaujas atpakaļ. Pie vienas rokas otra skaras liegi, Pie karstas ogles – karsta. Un tad šķiet, - Kļūst miglas baltums spilgts kā saulē sniegi, Ar pērkonbalsīm lakstīgalas dzied ... Ar rasu kopā līs tev smarža sejā, Tik tīra un tik gaiša, cik vien var, Un kūpēs migla Gaujas ievu lejā Un tikpat balta būs kā šovakar. Piedz. Ievu ziedi, vēlie pali allaž sajūsmina mani Senlejā, kur putni koros dzied. Tevi panākšu aiz kraujas, ņemšu tavu plaukstu saujā, Vedīšu pie Gaujas atpakaļ.

Gaujmalā Gaujmalā, kad lakstīgalas visiem prātus jauc, Tikai ieklausies un tava sirds sev vaļu ļaus. Tikai vienu reiz ieklausies kā plūst, Cerības, ka mirklis dzīvi pārveidos. Bet ja reizi šo tu garām palaidīsi draugs, Neskumsti, jo pavasaris tavu vārdu sauc, Tāpēc atsaucies, kārtis galdā liec, Droši baudi dzīves elpu trauksmaino. Piedz. Mēness slīd pa zvaigžņu jūru, Neskumsti par dzīvi sūru Katram pasaulē savs ejams ceļš. Pienāks laiks, kad Saule spīdēs, Mākoņi virs galvas klīdīs, Sirdi saviļņos spirgts rīta vējš. Kad jau sudrabs tavos matos sarmas stīgas sēs Aizmirstas būs skumjās dienas, tikai gaišās nē, Tāpēc atceries, dzīvi vada prieks, Prieks, ko gūstam aizrautīgi dzīvojot.

Mēs tagad iesim tur, kur gājis nav neviens, Kur debessmannas kalni, kur upēs baltais piens. Mūs neapturēs grāvji, mūs neapturēs žogs Šī pasaule ir vaļā kā pirma stāva logs. Uz redzēšanos sveiki, gan mēs vēl tiksimies Kad atkal viss būs labi, kad neizliksimies. Un visi kuriem skumji, lai pieceļas un nāk Mēs šodien ejam citur, kur viss ir savādāk Uz redzēšanos šodien, uz redzēšanos rīt Mēs atkal projām ejam, lai atgrieztos tulīt. Uz redzēšanos sveiki, gan mēs vēl tiksimies Kad atkal viss būs labi, kad neizliksimies.