Kād' mīlestīb' stāst'
Kād’ mīlestīb’ stāst’ Reņķedārze es uz dančiem saspazines ar vien skuķ Bij no Ķīšgal, ne no sprančem, aber smuk kā Havajs puķ. Ziede lieps un mēness smaide, sierds sāk mutul mest kā grāps, Šī man apsoles ka gaides rītvakar pie dižes kāps. Oi, oi, oi, oi ... Pulksteņam es groze ceijers, piers no gaidīšans jo slapš, Pēdig met pie mals es veijers, melle dungriņ kar iekš skap. Pūgcaurume iesprauž pojen, šlipsē ielej kliedēr smārž, Komandaj es uzsauc – mojens, laimīgs nokāp nost no bārž....