Bez Akordiem

Viss ir balts mostas viss Redzu to kāpēc šeit Kāpēc jūtu to visapkārt Koši kluss vārds tik tukšš Blakus tam jābūt man Ja šī pasaule tik sārta Es esmu mūzika Es esmu lietus lāse tā Kas izskan mūžībā Un pamet mūs šeit Mākoņi, ko elpoju ir tavi skatieni, kas glābj šo pasauli Un tomēr es stāvot tev blkaus, vien nopūšos Tik tuvs man, tik svešs man Pamostos blakus atmiņām, kuras tu sniedzi man Pāri ezeram no zelta Tur it tilts vijolēs Un zem tā dejo rīts Radot bultas tiem kas sajūt Tās krāsas apkārt mums, tās skaņas neaizmirstamās Šī smarža reibinošā ir zeme un vīns Mākoņi, ko elpoju ir tavi skatieni, kas glābj šo pasauli Un tomēr es stāvot tev blkaus, vien nopūšos Tik tuvs man, tik svešs man Uz brīdi man pat šķita, kae esmu īsta Uz brīdi man pat šķita nolādēta Kas it patiesība, ja nav tevis šeit Laikam tā bij ilūzija Mākoņi, ko elpoju ir tavi skatieni, kas glābj šo pasauli Un tomēr es stāvot tev blkaus, vien nopūšos Tik svešs man, tik tuvs man

Tu meitene, Tu, Tu meitene no mana sapņa. Tu meitene, Tu, ouooo na na na Tu nevari atnākt un apskaut mani, Tu nevari sajust un iemīlēt. Kā ziemeļu vējš pa sniegotu taku Projām aizejot pēdas dzēš. Es ilgojos būt naktī, aizmigt un sapņot, Un ieraudzīt Tevi kaut pēdējo reiz, Tur pasaku zemē es būšu Tavs princis, Tu princese manējā. Tu meitene, Tu, Tu meitene no mana sapņa. Tu meitene, Tu, ouooo na na na 2x Varbūt vēl nakts un satikšu Tevi Kaut kur uz ielas vai veikalā....

Aiz tām durvīm kam atslēgu simti, Aizmirstas dvēseles rūgtumu lauž, Smiekli ar asarām griežas tur dejās, Stiklainām acīm skumjas auž. (Piedz.) Un tikai Tevi sev zīmēju vējā, Ieklausos sirdī un zinu tu šeit. Un tikai Tevi sev zīmēju vējā, Paņem aiz rokas un zini, es esmu tev! Aizeju uz vietu, kur ļaudis bez vārdiem, Apslēpti smīnot krustus sev tēš. Mīlestība tur iekalta važās, Nodevībai un negodam skauž. (Piedz.) Un tikai Tevi sev zīmēju vējā, Ieklausos sirdī un zinu tu šeit....

Pāri zilai jūrai kuģis brauc Vējiņš mastos skumju dziesmu dzied Kvēlas ilgas kaijām līdzi trauc Brūno Havajas meiteni tās sauc Olalī vai atceries Mans draudziņ mūsu pirmo mīlu, Olalī vai aizmirsti Tos skūpstus kurus kādreiz sniedzi man. Sidrab baltu gaismu mēness lej Palmu ēnā brūnā meiča smej Sārtas lūpas kvēlus vārdus čukst Paliec šeit, nebrauc prom mīļais draugs Olalī vai atceries Mans draudziņ mūsu pirmo mīlu Olalī vai aizmirsti Tos skūpstus kurus kādreiz sniedzi man....

steigai īsi soļi, tāpēc nesteidzos. klusumam savs ritms, ieklausos sirdspukstos. dievs man spārnus dos, lai saprastu nesaprasto – kas bija vakar, tas nebūs rīt, atmetot lieko, daudz ko var izmainīt. dievs man spārnus dod; pasargā, kad krītu. mīļais dievs, Tu taču redzi, ka pat negribot, sirds vēlas sagaidīt rītu. dod zobenu savu ar siltumu tavu mēs sasildīsim aukstumu manu dod zobenu savu ar siltumu tavu mēs sasildīsim aukstumu manu dod zobenu savu, ar siltumu tavu....

Es atgriezīšos mājās, atgriezīšos, Kad zemi balti sniegi pārklājuši būs. Es atgriezīšos, kad ceļam nebūs grambu Un stirna mani gaidīs meža maliņā. Es atgriezīšos, tad kad saules stari Ziemas baltumu vēl spožāk izstaros, Kad lāstekas jau kusīs marta vējos Un strautiņi palēnām mosties sāks. Es atgriezīšos, lai uz pirmām vizbulītēm Būtu mājās, kad tās ziedēt sāks. Es atgriezīšos vēl pirms lazdu ziedēšanas Un pirms vēl gājuputni mājup atlidos. Es atgriezīšos tad, kad vēji dziedās Mums savu pavasara dziesmu agrīno....

Dziesmiņa par alu No apiņiem un graudiem darīts un koka mucās krāts, Kopš senu seniem laikiem tam miestiņš bija vārds. To svētku galdā cēla un godāja labprāt, Pat likumus par alu izdeva. Alus, alus, alus, kad vasaras tveice māc, Alus, gaišais, alus top jautrāks prāts. Gan Aldaris, gan Cēsu, gan Tērvetes jo labs, Gan Užavas, gan Bauskas, gan Valmiermuižiņas, Gan Lāčplēša, Piebalgas, gan arī Mītavas, Ar Jāņu sieru labi saprotas, arī Brenguļu Alus, alus, alus, kad vasaras tveice māc, Alus, tumšais, alus top lustīgs prāts....

Tev jāatnāk Tev jāatnāk, lai cauri sāpēm Es spētu īsta prieka slāpt, Lai varētu pa dienu kāpēm Vēl nenoguris kāpt un kāpt. Tev jāatnāk, lai, saules zeltīts, Deg šogad visu ziemu dārzs, Lai katrs vārds ir laimei veltīts Un katrs skatiens smaidu kārs. Tev jāatnāk, tev jāatnāk, Tev jāatnāk, tev jāatnāk. Tev jāatnāk, lai marta palos Most jauna pavasara rīts, Lai manu mežu koku galos Viss putnu dziesmās skan un trīc....

Debess tumša, mākoņaina, Jūra vētrās dauzīta; Tā caur viļņiem, bangām cīnās Mana dzīves laiviņa. Visur tumsa, visur briesmas, Tikai tālu rietumos Atspīd manā bēdu naktī Zvaigzne viena vienīgā. Vai šī zvaigzne mani briesmās, Mani nāvē vilina? Jeb vai tumsā ceļu rāda, Kurp man laiva griežama ? Jeb vai viņa manīm stāsta, Kā aiz mākoņiem vēl spīd Laimes saule spožā, baltā, Tu to zini, spulgacīt !

Tagad, kad šo rakstu, man viss kārtībā Kaut mans dzīves ceļš ir kā trips Āfrikā Es esmu starp pofigismu pret klapatām Negācijām bez jēgas un optimismu bez pamata Tagad es zinu, kapēc man nenāk miegs Jo viss ir no svara, kad esi pedants liels Svešas idejas par to, kas īsts blakām Jā, es rakstu tekstus kompī, bet vismaz fonts ir slīprakstā Es nekad nesapratu jūsu principus Vienīgais, ko zinu, ka tie skan kruti un ir tizli Ar nepacietību tos gadus gaidat Kad varēsiet teikt: „Cik viss kruti bija manā laikā!...