Bez Akordiem

Pelēka diena pa pilsētu iet, Kāda meitene vienuļi dzied. Pēdējais vilciens ir nokavēts jau, Cita ceļa uz mājām vairs nav. Vienīgi laternas spoži vēl deg, Ceļa rādītājs rāda -nekur. Pēdējais vilciens ir nokavēts jau, Cita ceļa uz mājām vairs nav. Tā aiziet nesaprasta Mana meitene pēdējā. Tā kā okeāns bez krasta, Un man pāri nepaliek, pāri nepaliek,nekā..... Meitene aiziet un neatskatās, Jo neviens viņu neuzrunās. Pēdējais vilciens ir nokavēts jau, Cita ceļa uz mājām vairs nav....

Labāk nesaki nevienam, kā tu sacīji man, Labāk nerādi nevienam, kā tu rādīji man. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums. Abiem mums. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums. Abiem mums. Lai es, Būtu vienīgais, Būtu vienīgais kurš zina tavu īsto vārdu. Labāk netici nevienam, kā tu ticēji man, Labāk neklausi nevienam, vārdi līdzīgi skan. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums, Abiem mums. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums, Abiem mums....

Ar Dievu zemeslode, Ar Dievu zaļā lode Ar Dievu ar ! Ar Dievu vakardiena Tev jāpaliek būs vienai Jau šovakar. Es esmu bijis vienmēr, Te tikai svešinieks vien. Jo citas planētas vējš, Man cauri smadzenēm skrien, Es esmu bijis vienmēr- NLO Ar Dievu vientulība, Ar Dievu nesaprastā, Ar Dievu ar! Ar Dievu saku dienai, Tev jāpaliek būs vienai, Jau šovakar. Es esmu bijis vienmēr, Kā lielais nezināmais Kā ūdens okeānā Kā zilās debesīs gaiss, Es esmu bijis vienmēr – NLO Ar Dievu mīļā mana Man laimes šīs ir gana, Ar Dievu ar!...

Pasaule ir tāda skola Kur mani var atrast beigtu Kur mani māca nebūt dzīvam Un runāt lai neko nepateiktu Kur mani māca dziedāt līdzi Tam visam ko nesaprotu Kad klusēju neprotu melot Kad runāju izrādās jau protu Man saka: dzīvo ir diena Bet kāpēc tik tumšs aiz rūtīm Cilvēki neredz viens otru Un izskrien viens otram caur krūtīm Pasaule ir tāda skola Kur visi mācās no kļūdām Dievs mūs grib darīt par baznīcām Mēs sevi par suņu būdām Un to kā viss ir pa īstam To skolotāji nedrīkst sacīt Šai pasaulē jālasa avīzes Tai aizliegts lasīt no acīm Šai skolā pārmāca visus Kā bēgt no īstenības Es ienācu tajā ar basām Nu uzvalkā paslēpties gribas Pie kāda skolnieka zārka Dzied mācītājs: miers tam kas galā Šī pasaule dzīvu vai mirušu Cilvēku vienmēr noliek malā Šī pasaule tikai izliekas gudra Un svin savu izlikšanos Es labāk palieku par muļķi Ticu Dievam un tinos

Kliedziena attālumā no sirds Dzīvo cilvēki un ceļ savas pilis Debesis ir melnas melnas Tikai akmeņi lido zili Putni dzied kā pelni savos kokos Un koki elpo aiz pieraduma Mirušas upes iztek caur mani Visa baznīca smaržo pēc ruma Tā ir pasaule kurā tev jāmācās dzīvot Bet tu vari arī nomirt ja gribi Svarīgi notikumi ir tikai avīzēs Bet tu esi neaprakstāms Un tikai kā zvaigzne zibi Šeit visu vajag gribēt tikai sev Un iegūt kāroto pirms laika Cik tāda aprēķināta dzīve ir slima Cik tāda neiemīlēta nāve baiga Klusumā rosās izmisums nenobriedis Kādā mātē veidojas cilvēks nekam Bet pasaule pulcējas maniakāli Pēdējam bojā gājienam Kliedziena attālumā no sirds Notiek dzīvība gaistošā vizmā Es neklausos ko melo radio Es pats izčukstu vārdu: kataklizma

Es biju īstenībai tik tuvu Ka no tās gandrīz neatšķīros Tur bija viss kā bija Tikai vēl miers kā krustā sistos karavīros Arī tu man iznāci pretīm Un visa pasaule čokurā rāvās Es neatceros neko un visu Bet mīlestība uz dzīvību un nāvi kāvās Enģeļi meta jocīgus lokus Tie mirdzēja zaļāk kā lielas spāres Vulkāniem sastings lava uz lūpām Štrunts par pasauli gan tā pāries Es dzīvoju dzemdētājas klēpī Tik mokoši ar jums visiem sasitīts Ka vienmēr kad nāk vecie laiki Ir pretīgi reizē un skaisti Es dziedu sev iekodies lūpā Reibis no asinīm savām Akmeņi lido tik tuvu Manu noslēpumu dievišķajam gravām Ir sirds mana krustcelēs vienmēr Un vienmēr es ceļos lai kristu Lai nepiesauktu vairs sevi Bet Kristu Kristu Kristu

Es dziedu un eju un izeju nabagiem Viņiem nav nekā - uz trijiem viena aura Tie ir mani vienkāršie ļaudis kas savās sāpēs dzied Es aicinu jūs līdzi caur pasaules nabagiem iet Šī pasaule pārtiek no tiem las tai lieki Tā dzīro un krāj - lieko bēdas tās prieki Debess nabagu pilna jau ieliekušās sijas Visi liekie ir svētie no citas dimensijas Hei uzdziedam tiem kuru naktsmājas pagrabs Pastiep savu tukšo roku - gan Dievs to sagrābs Dejo kopā ar Viņu un tiem kas iet bojā Iet liekajiem bojā nozīmē beidzot tikt projām Es dziedu tikai ar nabagiem Es dejoju tikai ar liekajiem Ietin avīzē sirdi liec parkā zem galvas Mums nav paredzētas citas vērtīgākas balvas Guli zem tiltiem lido ielās kā taurenis Lai brēc autobusu un policistu kurlās taures Ne dzimtenei tu esi vajadzīgs ne arī savai tautai Tu piederi dienai neizvarotai nenokautai Sit laiku cik spēka sit nost to beigtu Sen jau viss ir pateikts nav sāpju nepateiktu Lido santīmu oblātas tavai cepurei mutē Ne jau tas ir sakraments bagātam nabagu stutēt Tava oblāta mēness - baudi pielūdz un dejo Tavu acu ālinģos bagātie dzīvību zvejo Es dziedu tikai ar nabagiem Es dejoju tikai ar liekajiem Re kur dzejnieki dzejo nabagu ausīm garām Re kur skaņraži kaifo sveši nabagu garam Lieko cilvēku armija lido miskastēs zilās Velti pasaule mūs meklēs un kapu vākus cilās Ar liekajiem pilna debess - jau ieliekušās sijas Ne enģeļi tur bazūnes pūtīs - Nabagi savas melodijas Visi māņticīgie mīl šo pasaules elli Dievs mums nav to devis kā paliekamu celli Veraties cietumu vārti veraties pagrabu durvis Šonakt mūs izglābt var viens vienīgais dzīvais burvis Hei tie kas esam vēl dzīvi kas velkamies nenosisti Dejosim kopā aiz visliekākā nabaga - Kristus Es dziedu tikai ar nabagajiem Es dejoju tikai ar liekajiem

Es piedzimu savādāk Es elpoju laimi un piegāju klāt, Tu devi man gaisu, es piedzimu savādāk, vēlreiz. Bij skaidrs vēl nesācies, nevajag slēpt, Tu dvēseli lūdzi, es piedzimu laimīgāk, vēlreiz. Es radīju sapni, kurā slēpties un bēgt, Tu devi man laiku, es piedzimu neveiklāk, vēlreiz. Lai būtu man blakus, tev jāmācās lūgt, Bet kā man to nojaust, es piedzimu otrādāk, vēlreiz. Brīnums jau notika- mēs bijām mēs, Es mīlēju tevi, bet tu, bet mēs....

[C]Bālā pilsētas meitene nemīl Viņa zina ko negrib, bet nezin ko [Dm]grib Un [G]katru reizi kad viņu es redzu Man drīz jau 30, es raudu kā [C]skauts Viņa neteiks nevienam, kas plosa tās sirdi Vien vientuļās naktīs, kad nenāks tai miegs Tad kā sirdsmīļā Monika ielies Tev vīnu Un palaidīs blakus, lai īsa ir nakts P I E D Z: Nevar [F]mākoņos skriet, nevar [C]sapogāt vēju Vēl es [D]nemāku ciest, un [G]dzīvot bez tevis Tā viņa rosās pa dzīvi, kā žubīte jaukā Bet es neteikšu viņai, kā man viņas žēl Jo drīz jau nokritīs pārslas, pār skumjajām domām Par viņu, par mani, par to kā vēl būs