Bez Akordiem

"Vientule", kāpā Īve kliedz. Jūrā kliedz, manī kliedz, kliedz kā dvēsele Skumja nopūta vilni pārlido, Kaija manī noburta klusi ielido. Saucu es, Tevi: "Atgriezies" Īve sauc, Kaija sauc vējā atbalss dziest, Izgaist Tava balss rieta mākonī, Lūdzu nenāc atpakaļ - Kaija vilnī krīt. Tālu, tālu Tavu balsi jūrā dzirdēt var, Skumjā Kaija saviem spārniem mani neaizskar, Lai ir sāpe Īvei krastā, lai ir sāpe man, Klusāk, klusāk Tava balss vēl manā sirdī skan. Sentiments, sāļais sentiments, "Aizmirsties, aizmirsties", kāpā Īve kliedz Vējā ieklausies, mana balss vēl skan, Rimstas Kaija jūrā iet, tālāk jāiet man.

Visapkart viss kā parasti no monotoniem blokiem likts zem blokiem pamata ir zeme pa vidu visam eju es man izsisti no sliedēm sapņi nezinu kur tālāk iet Horizonta svītru neredz Izdevīgās durvis ciet eju atpakaļ uz centru no jauna visu velreiz sākt es sameklēju lielu somu kur sapņus līdzi var savākt es neaizeju prom no centra man negribas būt starpsienai es gribu iesakņoties vidū Un palikt tur līdz pirmdienai (x2) Visapkārt viss kā parasti no mono Visapkart viss kā parasti no monotoniem blokiem likts zem blokiempamata ir zeme pa vidu visam eju es man izsisti no sliedēm sapņi nezinu kur tālāk iet Horizonta svītru neredz Izdevīgās durvis ciet eju atpakaļ uz centru no jauna visu velreiz sākt es sameklēju lielu somu kur sapņus līdzi var savākt es neaizeju prom no centra man negribas būt starpsienai es gribu iesakņoties vidū Un palikt tur līdz pirmdienai (x3)

Ar kapli pa apli Ar kāju pa māju Ar roku pa koku Un basta! Mēs dzīvojam zaļi Kā maziņi vaļi Un aizpeldam tālu No krasta Ar smaidu pret naidu Ar prieku pret nieku Ar pienu pret sienu Un basta! Mēs dzīvojam zili Un zīmējam pili Ar karogu baltu Uz masta Ak, vai, vai, nu ir tracis Ak, vai, vai ko nu tad? Dzīve kā jampadracis Un tas nebeigsies nekad Ar vārdu pa zārdu Ar kuģi pa bruģi Ar puķi pa suķi Un basta! Mēs dzīvojam rozā Gan dzejā, gan prozā Šī dziesma nemaz nav Tik prasta Jo šodien ir tracis Viens liels jampadracis Un kaza ir maza Un basta! Mēs dzīvojam zaļi Kā maziņi vaļi Un aizpeldam tālu No krasta

Kaujot domas savā atmiņā, Nevar piespiest justies savādāk. Nevar atzīt, nespēt pakļauties. Tik vien, kā laiks tev bija piebiedroties. Bet nu jau sens - nevar atcerēties, Par maz mums laiks bija sagrupēties. Un sākam lūgties - "Lūdzu paņemiet līdz!" Visiem garām tik bezcerīgs strīds. Piedz. Mēs spējam doties Tev līdz. Tas kaitina un lēnām dzīst. Jo no debesīm krīt sadrupis krīts, Kas manā atmiņā, tas bija kāds cits. Tik žēl - nevar atpūsties. Jo vainīgais vēl meklēts tiek. Kā jau katrs mēdzam kļūdīties. Vienreiz mūžā varam atļauties.

Divreiz gadā viņu apciemo mate Ceļa galā pie zīmes bīstami Atstaj adītu vesti un vēstuli Viņš to sadedzina neizlasītu Divreiz nedēļā, satiekot ļaudis Reņgu viru un meiteni veikalā Viņš nojauš ko publika gaida Un piesedz seju ar necilu šalli Jūti, jūti tumsā, liekas tur kāds staigā Liekas tur kads staigā, nesauc viņu vārdā, Nesauc viņu vārdā, uz to pusi neskaties. It nevienam nevajag redzēt viņu vaigā Tici tikai to ko nevari noliegt Slazdus galvā un balsis pagrabā Vini izdzina, viņi aizdzina Saule noriet un pasaule noriet.

Ai — nāve, nāve, nāvīte — pa draugam būsim mēs: tāpat tavs dvašas uzpūtiens reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs! Tu nenāc ļauna, dusmīga — bez līkās izkapts nāc! Vai man uz tevi ar' kādreiz ir dusmīgs bijis prāts? Tu nenāc tumšā pusnaktī, kad vēji baigi vaid, — ak, kas tik vēlā stundā vairs tik mīļu viesi gaid! Ai — nāve, nāve, nāvīte — pa draugam būsim mēs: tāpat tavs dvašas uzpūtiens reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs! Nāc tad, kad siltā saulītē dīgst pirmās puķītes! Tad zaļā klusā pļaviņā ar tevi tikšos es. Tu plūksi cīruļactiņas, es pīšu vainagā. Mēs skatīsimies pūpolos un debess dzidrumā. Ai — nāve, nāve, nāvīte — pa draugam būsim mēs: tāpat tavs dvašas uzpūtiens reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs! Un vainadziņš kad gatavs būs, to uzliec galvā man. Es pasmiešos un izsaukšos: "cik saldi gaisā san!" Un tad jau vari aiziet tu — gan mani atradīs. Un ļauna vārda it neviens uz tevi nesacīs. Ai — nāve, nāve, nāvīte — pa draugam būsim mēs: tāpat tavs dvašas uzpūtiens reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs!

Un viņš izkāpa ārā no Daugavas kreisajā krastā. Un viņš izkāpa ārā no Daugavas kreisajā krastā. Un viņš izkāpa ārā no Daugavas kreisajā krastā. Un nostājās stingri kā statīvs. Un viņš aizsedza skatienam pusi no panorāmas. Un viņš aizsedza skatienam pusi no panorāmas. Un viņš aizsedza skatienam pusi no panorāmas. Masīvs kā Pļavnieku masīvs Ar mazā pirkstiņa nagu viņš kanālu raka uz jūru. Mainīja darbu pret zeltu un uzpirka betona būrus Ar mazā pirkstiņa nagu kanālu raka uz jūru, mainīja darbu pret zeltu un pirka betona būrus Kad zemes grāmata aizvērās, cilvēki saprata kļūdu. Kad zemes grāmata aizvērās, cilvēki saprata kļūdu. Milzis jau dzīvoja ievācies vienatnē Solitūdē Milzis jau dzīvoja ievācies vienatnē Solitūdē

Kāpēc man nāk smiekli par to, par ko citiem cilvēkiem nenāk? Kāpēc vieni prot izstāstīt anekdoti, bet sievietes parasti nemāk? Mums jāsmejas kopā, hahahaha, banāna miza, hahahaha. Joko vīrietis, uzkrāso lūpas un ieģērbjas sieviešu drēbēs. Joko sieviete, pielīmē ūsas, visi izliekas, nemanām krūtis. Mums jāsmejas kopā, hahahhaa, paliksim draugi, hahahaha. Kad nava ko teikt, var arī klusēt. Bet skolā to nemāca, tur māca tusēt. Skolotāj, skolotāj, nevajag raudāt, piedalies viktorīnā, būs jautrāk. Mums jāsmejas kopā, hahahhaa, sitiens pa olām, a-oū hahahaha. Mums jāsmejas kopā, jāsmejas kopā

Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem? Kas tik savāds galu galā spīguļo uz akmeņiem? Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem? Kas tik savāds, bailes sacīt, cilvēku nav tuvumā, jāvelk elpa, jāslēpj galva, jāmūk tavā tuvumā. Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem? Kas tik savāds galu galā spīguļo uz akmeņiem? Siltums kluss no tava klēpja, vēji pūš, un priedes šalc, nebaidos, bet tikai slēpjos. Kas tur mirgo? Priedes šalc. Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem? Kas tik savāds galu galā spīguļo uz akmeņiem? Ak, tas būs man tikai licies, saules mirga akmeņos. Tas būs licies. Tikai licies. Liels un dzīvs – un nebaidos. Nē, patiesi, nespīdēja tur nekas, jā, it nekas, staignas smiltis, paiet nevar, jātic, nespīd, jātic, nespīd, nedejoja tur nekas. Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem? Kas tik savāds galu galā spīguļo uz akmeņiem? Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem?

Dzin, dzin, dzin, dzin, dzirdu konduktora zvaniņu Pirmais aiziet no depo uz galiņu Tikai milicis nesteidz uz darbu, milicis nesteidz uz darbu, milicis dzīvo uz drošības saliņas. Regulēt, regulēt, nevienu stundu negulēt, dzīve uz ielas, atklāj īpašas spējas. Tiš, tiš, tiš, tiš, tā viņš šaudās ar bandītiem, dažas no lodēm, aiziet pa gājējiem. Pilsoņi tomēr par milici balso, tomēr par milici balso, uzticas viņam vairāk kā tiesnešiem. Rokas aukšā, kājas plati, izrādi cieņu, varas pārstavim, varas pārstāvim, varas pārstavim, varas pārstāvim, varas pārstavim, varas pārstāvim, varas pārstavim, varas pārstāvim. Un krūšu kabatā dziļi, dziļi aiz soda kvītīm, tur, kur ir vieta sirdīj, zīmīte pārlocīta. Un reizi 12 gados, pie miliča jaunekli atved, ja pirkstu nospiedums derēs, tam pilnvaras milicis atdos. Gā-gā-gā. Viņam signalizē mašīna. Mirkšķina sieviešu dzimuma persona. Milicis aizņemts un sveicienu neatņem, aizņemts un sveicienu neatņem. Viņš visu redz un saglabā arhīvā. Satiksme noklust, pilsēta pierimst Par milici nekļūst Par milici piedzimst, par milici piedzimst, Par milici piedzimst, par milici piedzimst, Par milici piedzimst, par milici piedzimst, Par milici piedzimst, par milici piedzimst,