Bez Akordiem

Tu esi mirklis un mūžība, (kaija virs plūstošiem viļņiem) Tu esi klusums pār dzelmi, (atspulgs dvēsellai manai) Tu esi gaišais dienvidvējš, (no sārtajām koraļļu pļavām) Tu esi vasaras sāpju bērns. (jūnija auklējums)

Vakarvējā vientulīgi pār ēna krīt, Saule riet, viegli un lēni tu nāc. Šajā krastā mani sapņi ik dzintarlāsē mīt Un tu nāc, sapņus kā dzintaru vāc. Īsu brīdi mana elpa ar tavu kopā skrien, Kopā sien, nakti ar rītausmu sien. Īsu brīdi manā plaukstā guļ laimes mirklis balts, Roka trīc, projām to aiznesīs rīts. Dzīve ir viena tev un man Naktis un dienas iet un nāk Dzīve ir viena tev un man Tev vēl ir manī jāpārnāk Īsu brīdi mana elpa ar tavu kopā skrien, Kopā sien, nakti ar rītausmu sien....

Pār rūtīm lāse skrien, tā raksta tavu vārdu, Un es tavus vārdus atceros. Stāv tumsā mūsu iela klusi pie loga Un es mūsu čukstusatceros Aiz loga skraiida vējš, tas dzenā ielu spuldzes Un es mūsu naktis atceros Kā puspavērtās lūpās toreiz ieņēmu skūpstu Tā kā jaundzimušo nedrošu Piedz. Kā rīta rasu sauleslēkta brīdī Ar miglu segām sargā rīts, Tā klusiņām guļ nosargāts man līdzās Mans bērniņš tā kā saullēkts sagaidīts. Pār rūtīm lāse skrien, tā raksta tavu vārdu, Un es tavus vārdus atceros....

No piliena es esmu izraidīts Caur varavīksnēm uz jūru doties Manas neveiksmes un pat nāve Mani māca kā pārveidoties Es negribu neko un nemāku Tikai bezgalīgi projām tiekties Bet kad lapas vairs nav kur noslēpties Kailiem zariem debesīs sniegties Es esmu tukšs! un jūs? un jūsējie? Tikai acis ir valguma pilnas Dzīvo suņi un izdzīvo cilvēki Pretī asaru devītam vilnim Arī es esmu izgājis nebeigties Un nekad te vairs neatgriezties Uz šīs zemes nav mūsējo debesu Vien zvaigznes kā spļāvieni griestos Pat mājai mirt gribas aizejot Tā pamet šetu un dodas Paliek stāvot vien mūžīgi stāvošie Tik nekustīgi ka nāve rodas Zeme nečukst pat klusas ardievas Trūdu klēpis grib vēl un vēl Man nav bail ne no jums Ne no eņģeļiem Man ir bail ka man nebūs jūs žēl To ko redzu es nevaru neredzēt Jūsu acīs ir palikšana Viss ko būvējat pērkat un pielūdzat Viss ir projām došanās mana Ir jāaiziet jāaiziet jāaiziet Zvan mēle atkārto zvanā Viss ir garāmgājēju tikšanās Šajā mūžībā nesatikšanā Dzīvi cilvēki apmetas kapsētās Smej par bēgļiem - par mani visskaļāk Mirstošs priesteris aicina debesīs Nāve plašāk paver tās vaļā Kaut akmeņi brēktu jūs paliktu Kaut pēdējā zvaigznīte dzistu Ir krusts mana lidmašīna Manai bēgšanai projām uz Kristu

Skaties vai neskaties, Vai šausmās iekliedzies, Es būšu kārtējais Tavs pieradums ! Paliec vai projām ej, Skrien, kur Tev jāpaspēj, Es būšu Tava ass Ap kuru griezties ! Man jau kauna nav Visu kopā jaukt - Bailes, cerības, Lietas mirstīgās ! Liedzies vai neliedzies, Kaut mezglā sasienies, Es būšu vaduguns Tavā logā ! Smejies vai nesmejies, Vai kaunā saraujies, Es būšu kārtējais Tavs pieradums ! Man jau kauna nav Visu kopā jaukt - Bailes, cerības, Lietas mirstīgās !...

Es skrēju satikt savus draugus - Man likās, ka vairs nav, kur iet Un acis aizvēru it kā no kauna, Kad pamodos vairs nebija neviens. Es atkāpos, lai spētu redzēt, Un soli vēl, un jau par daudz. Kurš ies ar mani rokas smērēt, Kad pašiem savas sienas jānojauc ? Tālu, tālu gribu redzēt, Tuvu, tuvu apstāties, Skaļi, skaļi Tevi cerēt, Klusi, klusi padoties ! Es šodien dzīvoju uz mūžu, Bet rīt ar dienu pietiksies Un divreiz trejdeviņu jūdžu Ilgs ceļš pie mājām apstāsies....

Pāris latu kabatā, Rīta saule istabā. Ir kur dzīvot, ir ko mīlēt - Man ir gandrīz viss. Man ir spalva, papīrs balts Galda lampa, rakstāmgalds. Ir ko rakstīt, ir kam sūtīt - Man ir gandrīz viss. Man ir meita, man ir dēls, Tev ir četri, Tev ir trīs, Ir ko cerēt, ir kam ticēt - Mums ir gandrīz viss. Ir kur dzīvot, ir ko mīlēt - Man ir gandrīs viss. Ir ko cerēt, ir kam ticēt - Man ir gandrīz viss

Jau esi Tu saņēmies Un augstu,augstu uzrāpies, Bet spārnu Tev nav, Bet vēlēšanos daudz. Starp plakstiem smilšu grauds. Svētību dot vai neatļaut? Neviena,kam pajautāt, Ne divu,ko atrunāt…nesākt. Īss mirklis,ko padomāt. Balts audekla gabals,ko piesātināt. Kad krāsu vairs nav, Dzīve jāsajauc. Starp plakstiem smilšu grauds. Svētību dot vai neatļaut? Neviena,kam pajautāt, Ne divu,ko atrunāt…nesākt. Nakts un diena. Bezgalīgā iela. Pārpildīts līdz malām autobuss. Pieturvietā, Šajā,nākamajā Aiz durvīm vienmēr paliks kāds no mums....

Man slīd caur pirkstiem ūdens, sāls un Tu. Kā lai to apturu? Es kādreiz zināju, bet nu… nu es nezinu. Nav maniem logiem vairāk aizkaru. Kā lai tos aizsedzu? Es kādreiz zināju, bet nu… nu es nezinu. Ar Tevi vēl es sevi kurinu. Kā liesmu noturēt? Es kādreiz zināju, bet nu… nu es nezinu. Par dūmiem topu, izplēnu. Uz kuru debess malu skriet? Es kādreiz zināju, bet nu… nu es nezinu....

Visiem maziem putniņiem dziedāt māca, Man kā mazam putniņam nesanāca. Vang-vang, vang vang vang, Vang-vang, vang vang vang, Visiem maziem putniņiem knābīši vaļā, Es par maziem putniņiem dziedu vēl skaļāk. Tad, kad mazi putniņi skaisti dzied, Turu savu dziesmu un muti ciet.