Šonakt tavos matos sniegi krīt, Lūdzu neaizej no manis rīt Tevi vēl, jā, šonakt vēl man skūpstīt ļauts, Vārds vēl ir, kas pateikts nav. Piedz. Par tavām acīm spulgajām, Par tavām lūpām ziedošām, Par tavu smaidu vēl, Kas sirdij trīcēt liek. Šonakt tavās acīs nogurums Ļaudis saka – tas tik malduguns. Tevi vēl, jā, šonakt vēl man skūpstīt ļauts, Vārds vēl ir, kas pateikts nav. Piedz.
Nekā nekā no tevis netaminu Vien sliežu dunoņa kā sniegi snieg Vien kādai nāvei nemirstību svin Nekā nekā no tevis neatminu Vien krūtīs vientuļš pārmijnieks Uz tavu balsi asinsriti liek Nekā nekā no tevis neatminu Vien sliežu dunoņa un snieg un snieg
Trausli uzaču nēši Acis pilnas līdz malām Kā uz nelaimi dzēšamu Neaizsniedzamā tālumā Sirdi tik nogurušu Elpa uz rokām tur Un ir šis tālums tik tuvu Ka nav jāiet nekur Gājuputni šajā krastā Saulrietā spārnus dedz Es vienkārši neesmu atrasts Un nevis pazaudēts
pat skumju nav ir tikai vējš no jūras caur tīkliem izsijāts un nakts pa vientulības ielu tālas zvaigznes nāk un sveces pirkstos liesma nenoturas un nesāp tas ka man pat vārda nav tik tālu es no tevis izdomātā vien torņi nogurušā prātā no akmens kailuma no miesas sloga stāv vairs mīklas neminu šķir lappusi kur vēlies pa atrisušām smiltīm aiziet saucējs pat skumju nav vien tukšums krūtīs plaucē tam eju līdz tāpat vien nepiecēlies
Drūp rudens vitrāžas un logos ledus līst Prom zeme aizveras zied lūpas sarmas rūtī Es tevi dziedusaules atminīgs Tukšs zelta rāmis smagi guļ uz krūtīm Es tev tulkoju es rakstu parindeni Un sevī nomaldos cik valoda ir skopa Toš pašus vārdus - vaidus ko izsenis Es pantā uzceļu ko atrodu naktskopā Tas zelta rāmis ilgu pavērts logs Nu paļauts caurvējiem un nakšu baigām Man sveces liesma tevi uzglezno Un kļūstu es par vienu nāvi maigāks
Brīnums pateikts puķes mūžā Ej un puķi izdibini Ej un gaismu pieradini,- Tikai Tu un neviens cits Bet, kad puķes mūžs būs galā, Saver visu gaismas starā, Tev ir dota tāda vara,- Tikai Tev, kas gaismā tic Lai tā dzīvo Tavā logā, Lai tā tumsas acīs spītē Ej un citus iededzini,- Tikai Tu un neviens cits
dzērves manas dzērves dzērves manas skumjas skumjas manas dienas dienas man bez tevis ai, cik grūti būt vienam redzot aizlido dzērves kad aiz sevis ir dienas dienas dzērves ko aiznes dzērves, jūs aiznesāt dienas dienas, jūs atstājāt sāpes sāpes, ak, atstājiet sirdi kā dzērves spēj ligzdas atstāt
es neteicu to nevienam ka es tevi izdomāju no sāpēm un ilūzijām uzcēlu savu māju bet nodega tēva māja no izsalkuma un grēka - nu tagad es uzzināju cik manī bij' pašā spēka nu vējš dejo manās oglēs vai vasara ziedos vai snieg vējš dejo oglēs tik ļoti ka man tevis nepietiek
ak, brāļi-brālīši un mīļā mās' tek vista ar cālīšiem un vanags lidinās pūciņa balta pa upi iras... kas nemīl nav mājās- tiem jāizšķiras nu zinu ko vēlos, ko grib mana sirds es aizeju karā - man apnicis mirt
drīz jau saule drīz jau saule manu dienu nesāpēs ne jau kauli ne jau prauli būšu dzimtā zeme es visiem brīve visiem vaļa debesis pār galvu plest Dieva dotā dzīves daļa piederēt pie dzimtenes