Bez Akordiem

Lūzusi sen galotnīte, Tomēr viņa sīksti zeļ. Simtu gadu gara pīte Viņas mūžu plecos ceļ. Divreiz viņu pērkons spēris, Lauzis, liecis niknais vējš, Bet kurš zemes mīlu dzēris, Tas aiz spīta dzīvot spēj. Apses stāv kā dzīve pati, Katru ausmu sveicinot. Salīgst gan zem vētras ratiem, Kas brauc pāri, dārdinot. Tomēr atkal taisna slejas, Tomēr tālāk dzīvo tā - Šķiet, par negaisu pat smejas, Divreiz zibens saspertā. Un es brīnā galvu liecu Un es zemu palokos - Kā lai tādu spēku sniedzu?...

Atkal vienu,atkal vienu, Atkal vienu mēs ziemu Vienu ziemu,vienu ziemu esam izturējuši Kad vecus foto man dos Es labprāt dauzīšu tos Lai plīst Tikai pāvests,tikai pāvests, Tikai pāvests zinot Visas lietas,visas lietas, Bet kas man no tā labāk Nāc tāmi piestādi man Nekas no tā, kas te skan Nav īsts Kad vecus foto man dos Es labprāpt dauzīšu tos Lai plīst Tas tiesa, es esmu slikts Pat vārdu cietumā likts Es vien....

Vārījās ķiļķēns un klimpa Katlā, katlā vienā Baltajos garaiņos Baltajā pienā Vai nu tos burbuļi mētāja Vai nu tie paši tā bijās Bet ķiļķēns ar klimpu Kopā savārijās Vēlāk saradās bērni Tāgad kā būt ar viņiem Saukt tos par mazajiem klimpām Vai saukt par ķiļķēniņiem Tas jau nu gan ir tiesa Ka visiem šai katlā mums jālodā Bet kā lai šie bērniņi runā Klimpu vai ķiļķēnu valodā ah ah ahahah ah ah ahahah Ķiļķēns kļuva ķildīgs Un klimpa, klimpa strupa Līdz kādu kādu dienu Ķiļķēns pār klimpu klupa Klimpa teica ka ķiļķēns muļķis Ķiļķēns teica, ka klimpa glupa Tā nemaz neesot klimpu Bet ķiļķēnu zupa ah ah ahahah ah ah ahahah Tad klimpa, klimpa kliedz Ejam katrs uz savu pusi Un ķēra aiz rokas bērnus Ko bija dzemdējusi Bet bērni katla dibenā Bija saķepuši vienā galodā Un runāja nesaprotami Ne vairs klimpu ne ķiļķēnu valodā ah ah ahahah ah ah ahahah Ai nelaimīgais tēvs Ai nelaimīgā māte Arī pavārs beidzot saprata Ka nav labi un teica - SKĀDE Ai nelaimīgais tēvs Ai nelaimīgā māte Arī pavārs beidzot saprata Ka nav labi un teica - SKĀDE Es vienmēr atceros to Kā ķiļķēns ar klimpu bārās Un es vienmēr prasu Kas tā ir par zupu kas tai katlā vārās Es vienmēr atceros to Kā ķiļķēns ar klimpu bārās Un es vienmēr prasu Kas tā ir par zupu kas tai katlā vārās Vārījās ķiļķēns un klimpa Katlā katlā vienā Vārījās ķiļķēns un klimpa Katlā katlā vienā

Vakars pagājis vienā dejā, es jutu tevi, tu juti mani. Tu lūkojies manā sejā, es vēros tavējā. Mēs dejojām lēni, lēni, un mūzika skanēja klusām, un mēs viens no otra skatiem klusējām un mulsām. Aiz loga bija nakts, blakus istabā kamīns dega. Pāri man lēni, lēni nolaidās tavu acu dziļuma sega Mēs gājām kopā pa ceļu. Pāri mums mirdzēja debess jums, un mēs zinājām, ka šai naktī kāds tur augšā ir kopā ar mums....

Es esmu ēnas tvērējs, Kas nekad nenotver. Aiz manis soļu spērējs, Kas mani panākt cer. Viņš nāk un man uz pleca Kā nastu roku liek. O –tava seja vecā, No tās man jautri tiek. Vēl pēdēj’s likteņgājiens, Vēl sejā smiltis lec, Tad bezgalības mājiens Man atmirdz violets. Top domu gaita lēna, Viss še man piepildīts. Tu, violetā ēna, Zilais aizmirstības zīds.

Man izlikās, ka tā ir viņas balss, kas sauca mani, Bet tie bij' ziemeļvēju iztraucēti jūras zvani. Kā dusmās jūra vēla viļņus krastā tā kā zārdus Kā tādā haosā lai sadzird nāras labos vārdus Cieši pieplacis pie krasta smiltīm ļoti ilgi lūdzu Kāpēc lepna tā un negrib lai tai savas bēdas sūdzu Tad nāca nakts un sedza tumsā visu zemi jūru, Es cerot nāru redzēt ugunskuru krastā kūru, Tā ilgi gaidīju, līdz kritu sapņa saldā varā, Un tikai tad tā iznāca no savām putām ārā, Lēni, lēni parādījās baltā viļņa pašā galā, Nevarēju vairāk šajā brīdi palikt malā, teicu – Nāc, no jūras dzīlēm ārā nāc, Un parādies, lai visi redz, kā saule tavās acīs gaismu dedz, Tās nedrīkst palikt tumsā – 2X Iedomīgā daiļā nāra manos vārdos neklausījās, Tik mēness gaismā laiski sudrabviļņos izgrozījās, Kad prom no acīm maldinošosmiega māņus traucu Nāra vērtās pērlē, kurai pamodies vēl pakaļ saucu

Es zinu Meiteni, tai mūzika tīk Un dejas, šķiet, nekad neapnīk Rīts vai vakars viņas mājās miera nav. Kad sestdiena tā mani ciemos sauc Juglas debesskrāpis, stāvu daudz Un lifts, nez kāpēc, nestrādā! Tad nu kāpju viensi, divi, trīsi Četri, pieci, jūtu sirds stās drīzi Septītā jau elsoju un pūšu, Kas nu vairs par dejotāju būšu? Kad telefonā maigi skan viņas balss, Nāc atkal ciemos, dejām nebūs gals, Krampī kājas rauj, labprāt ietu atbildu....

Olenderu laiva nāca Deviņiemi vālogiem: Vai tā nāca miežu rudzu, Vai māsiņas vainadziņa? Ja tā nāca miežu, rudzu, Dodat, brāļi, neliedzat; Ja māsiņas vainadziņa, Liedzat, brāļi, nedodat! Vai tā nāca masta koku, Vai zēģeļu audējiņas? Ne še auga masta koki, Ne zēģeļu audējiņas - Rīgai auga masta koki, Zēģelīšu audējiņas.

Kur ža tu beji Mikeleiti munu? Krūdzeņā, krūdzeņā, Madaleiti munu. Kū ža tu tī darēji, Mikeleiti munu? Dzieru olu, brandiveņu, Madaleiti munu. Cik ža tu puordzieri, Mikeleiti munu? Symtu rubļu, symtu rubļu, Madaleiti munu. Ci nasuop jau gaļveņa, Mikeleiti munu? Suop, suop, kai nasuop, Madaleiti munu. Ci namiersi zemē, Mikeleiti munu? Mieršu, mieršu, kai namieršu, Madaleiti munu. Kū tu dūsi zvonym, Mikeleiti munu? Bāru zirgu, bāru zirgu, Madaleiti munu. Kai par tevi zvaneis, Mikeleiti munu?...

Teci rikšnim, kumeleni, Sovu ceļa gabaleņu! Lai atrodu leigaveņu Krāslā sādūt, naguļūt. Manis dieļ, leigaveņa, Ja tu guli, nazaceļ! As zynuoju tū stalleiti, Kur likt sovu kumeleņu; As zynuoju tū nagleņu, Kur kuort sovu capureiti; As zynuoju tū guļteņu, Kur guļ muna leigaveņa.