Bez Akordiem

bij vakars samtains krēslā tīts kad mājup devāmies mulsi klusējot tukšajās ielās man bija tev tik daudz ko teikt bet lūpas nevērās gluži kā toreiz pirmajā ziemā tu gāji blakām izlikies ka neko nenojaut bet elpa arī tad sitās straujāk un viss ko vēlējos es šajā brīdī būt tev klāt un lūgt tev atļaut sākt reiz no jauna mīļotā vai redzi to zvaigzni dziest jau tā vēl mirkli varu spēt to sasildīt un kamēr tā būs karsta zaigos ugunskurs tev acīs mūsu elpā dvašos iemīlējies rīts laimīgs rīts un bezgalīgs ar šampanieša dzirkstīm tavi smiekli sajaucas un izkūst pustumsā mani aicinot un maigi pieskaroties pleciem uzplaukst skūpstu dārzs ko mēnesnīcas stars vien blāvi izgaismo dus pielijusī pilsēta un neko nenojauš par dūmeņiem kā sniegs miglā nolaižas kā baldahīnā apņemtos lai nevar sameklēt bet mūsu zvaigznes spīd kā nekad mīļotā vai redzi to zvaigzni dziest jau tā vēl mirkli varu spēt to sasildīt un kamēr tā būs karsta zaigos ugunskurs tev acīs mūsu elpā dvašos iemīlējies rīts laimīgs rīts un bezgalīgs laimīgs rīts un bezgalīgs

Rīgas stacijā uz perona viens zēniņš, jauku meiču apķer, viņai saka tā... Skuķīt laižam mēs uz jūru- Vecāķiem, jauki sēdēt smiltīs, divatā Meitiņ' smaida, zēnam atbild. Klusu!!! čalīt, nespīd tev nekas no tā. Ko tu savā prātā izdomā... un man ausī, tagad žvadzina. 2x Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz kafejnīcu aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan. Puisēns laikam bija panku biedrībā, sazin, velns, ko "HEAVY METAL" nozīmē? puse matu galvas virsū nebija kāju pirksti,kedās, grābstās asfaltā Tā tie abi Rīgas ielās izgāja, un pie Vērmaņdārza lēnām nonāca. Cigaretes abiem zobos kūļājās, bet meiča zēnam atkal saka tā.... 2x Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz kafejnīcu aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan. Kad tie abi laukā, beidzot, iznāca Meitiņa, pa pusei, pilnā bija gan, paklupa, bet,tomēr, piecēlās un,tīrot drēbes, zēnam klusi teica tā 2x Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz Daugavmalas skvēru aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan. Daugavskrasta skvēra sēdēja tie ilgi, līdz, beidzot, kautrību tie pārvarēja gan, uz soliņa ar mīlestību noņēmās, bet meičai prātā savi vārdi nerimās. Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz kafejnīcu aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan. Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz Daugavmalas skvēru aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan.

-izsūtīto dziesma- Vakars vēls pār zemi laižas Latvju sētā viss jau kluss, Nogurušie darba rūķi Sen jau saldā miegā dus. Te uzreiz tik savāds troksnis, Aizmigušos iztraucē, Motors rūc, dzird svešas balsis, Stipri durvīs pieklauvē. Ienāk vīri apbruņoti Pavēl ceļā taisīties, Zvērīgs naids tiem kvēlo sejās, Kā lai pretim turas tiem... Jauna māte lauztu sirdi, Pārliecas pār šūpuli, Karstām asrām, kvēliem skūpstiem pamodina mīluli. Saimnieks dodas vēl uz kūti, Staltos bērus noglāstīt, Sāpes plosa viņa sirdi, Arklā nejūgšu vairs tos. Ceļa somas gatavotas, Nu ardievu, tēva nams, Dzimtā zeme, iemīļotā, Latviešiem ir jāatstāj. Tālās zemēs, svešos ļaudīs, Vergu gaitās viņi iet, Tā kā lauztie puķu ziedi, Svešās salnās viņi vīst...

Gaišos ziedus vasara vējos iebūrusi, Lai tie visi šūpotos tik uz tavu pusi. Kādreiz teici sūrumā: gundegai es rada, Nu varbūt tak maigums rāms mani šodien vada. Kādai meičai Cesvainē es šīs rindas rakstu, Jo man grūti vakaros vērt aiz laimes plakstu. Sen varbūt tā aizgājusi prom pa svešu taku, Tomēr domās atļaus man paiet brīdi blakus. Manu sapņu plīvurī ieslēdz egļu sienas, Tālu plašā leišmalē vadu savas dienas. Reizēm ilgi vakaros raugos es pret rietu, Debess pusē meklējot tavu dzīves vietu. Zini, meitēn, aušīgā, ja tu kādreiz nāksi Šurp, uz tālo leišmali, pabeigt sapni savu, Es tev teikšu klusiņām, tā, ka tikko dzirdi: Var pat sūrai gundegai mīla noburt sirdi.

D A D Tu pretī man kā zvaigzne debess tālē, D A D Uz īsu mirkli apstājas pat laiks. D A D Ir tikai telpa, mēness seja bāla, D A D Tavs vaigs kā opāls nosirmojis maigs. Piedziedājums. D A D Vēl atmiņā kā maza, balta bura D A D Kāds padebesis, vilnis zili vēss. D G D Pa kuru laiku nosirmoja jūra, D A D Pa kuru laiku nosirmojām mēs. Kad tavas cirtas saglaudās ar manām, Es domāju, ka dvēselē jau sniegs. Bet kādreiz katrā sīkā čiekurzvanā Bij paslēpies mazs Saules brīnums - prieks. Piedziedājums. Vēl atmiņā kā maza, balta bura Kāds padebesis, vilnis zili vēss. Pa kuru laiku nosirmoja jūra, Pa kuru laiku nosirmojām mēs. Vēl atmiņā kā maza, balta bura Kāds padebesis, vilnis zili vēss. Pa kuru laiku nosirmoja jūra, Pa kuru laiku nosirmojām mēs. Piedziedājums. Vēl atmiņā kā maza, balta bura Kāds padebesis, vilnis zili vēss. Pa kuru laiku nosirmoja jūra, Pa kuru laiku nosirmojām mēs.

Kālab mini neminamo? vārdi ātri gaist. Tavas mīļās, vēsās rokas netīk vaļā laist. Šodien Tev šī sirds un rokas, šodien Tev ir viss. Dienu dzidrā kristāltraukā klusums salijis. Rokas, rokas, mīļās rokas, mazā nelga sirds. Divu acu varavīksnēs spožas asras mirdz. Mini, mini neminamo- mīla, mīla tā, Nemirstības skūpsts uz vaiga naktī zvaigžņotā. Kālab Tavas mīļās bikli drebēt sāk? Vai tā nakts caur zvaigžņu ēnām klusi prātā nāk? Vai tā šķiršanās uz mūžu, lielais itnekas, Tavu sirdi šķēlēs dala itkā nazis ass? Velti turi neturamo, saules puķes vīst, Pusplaukušas bērzu birzis rudens nepazīst. Šodien zieds uz Tava galda, šodien Tava es. Melni pielijušā naktī reit kāds cilvēks kliegs. Viens kā kalns bez klinšu takas, viens kā aizmirsts kaps It kā ziedošs zars no koka dzīvei atgriezts taps. Velti mini neminamo- klusē mazuliet, Nedzirdamiem ēnu soļiem laime garām iet.

Ziemas vakars iekrīt zilgā mirgā, Debess telpā rīta zvaigzne dziest. Es pie tevis braucu sapņu zirgā Pasacīt par draudzību paldies. Šovakar pat sapņi skumst pēc tevis, Iešu tev no ceļa ēnas kliest. Kas par to, ja tavas acis neviz, Es tev tomēr sacīšu paldies. Dziļi sniegi aizsnigs mūsu pēdās, Bet man soļi tavus ceļus skries, Un es priekos, un es arī bēdās Tev par visu sacīšu paldies. Šovakar lai paliek visi strīdi, Siltumu man tavas acis lies. Un varbūt pēc gadiem pienāks brīdis, Kad tu klusi pateiksi paldies.

Gadu trauksmei strauja vēja gaita, Senā vasara man prātā nāk. Klusu lūgšanu sirds viņai skaita, Elpa raujas, acis raudāt sāk. Senais draugs, es ilgi tevī skatos, Pagātne no mūžu dzelmēm kāpj. Tev jau sarma sabirusi matos, Sirdī rēta nemitīgi sāp. Redzu dārzus pirmo ziedu skavās, Mežos atbalss ieskanas un rimst. Vai tāpat vēl rasa smaržo pļavās, Vai tāpat vēl mīlas brīnums dzimst. Senais draugs, šalc bērzos rudens vēji, Zelta putni loga rūtīs plok. Vai tu manās acīs neredzēji - Mīlā sirds pret tevi sāpēs smok.

Zvaigžņotā pusnaktī Pilnmēness skatlogos spīd Raugos uz tiem bet nespēju saskaitīt Meklēju tevi es Gluži kā paslēpes Jo Vēlos blakus tev būt vēlreiz Aizvērtām acīm viss Apkārt šķiet aizmidzis Vienīgi kautkur vēl klīst atbalsis Ēnas no sienām zūd Atļauj man tev ko lūgt Vēlos blakus vēlreiz būt Vēlreiz tevi noskūsptīt Vēlreiz matus noglāstīt Vēlreiz tevi cieši skaut Vēlreiz aiziet neatļaut Starpspēle Zvaigžņotā pusnaktī Pilnmēness skatlogos spīd Raugos uz tiem nespēju saskaitīt Meklēju tevi es Gluži kā paslēpes Jo vēlos tev blakus būt vēlreiz Vēlreiz tevi noskūpstīt Vēlreiz matus noglāstīt vēlreiz tevi cieši skaut vēlreiz aiziet neatļaut Vēlreiz tevi noskūpstīt Vēlreiz matus noglāstīt vēlreiz tevi cieši skaut vēlreiz aiziet neatļaut

Man gribējās Tev pateikt vārdus, Bet klusums bija pārāk skaļš Un, nekaunīgi vēris vārtus, Spīd logā mēness pusapaļš. Es ļāvu rokām skaut un vīties, Jo zināju - tas nevar zust, tas nevar zust 2x Cik skaisti ir tā noraudzīties - Caur pirkstu galiem Tevi just. Sirds mīlestībā lija pāri, Man gribējās tās gaismu dot Kā pārpildītu medus kāri - Pa lāsei, lēni izgaršot. Es klausījos vien Tavā elpā, Kas mierīga un silta plūst. Tik daudz šai pasaulīgā telpā Mums vienam otrā jāapgūst. Es ļāvu rokām skaut un vīties, Jo zināju - tas nevar zust, tas nevar zust 2x Cik skaisti ir tā noraudzīties - Caur pirkstu galiem Tevi just. 2x Sirds mīlestībā lija pāri, Man gribējās tās gaismu dot Kā pārpildītu medus kāri - Pa lāsei, lēni izgaršot.