Kamēr Zvaigzne Spīd
bij vakars samtains krēslā tīts kad mājup devāmies mulsi klusējot tukšajās ielās man bija tev tik daudz ko teikt bet lūpas nevērās gluži kā toreiz pirmajā ziemā tu gāji blakām izlikies ka neko nenojaut bet elpa arī tad sitās straujāk un viss ko vēlējos es šajā brīdī būt tev klāt un lūgt tev atļaut sākt reiz no jauna mīļotā vai redzi to zvaigzni dziest jau tā vēl mirkli varu spēt to sasildīt un kamēr tā būs karsta zaigos ugunskurs tev acīs mūsu elpā dvašos iemīlējies rīts laimīgs rīts un bezgalīgs ar šampanieša dzirkstīm tavi smiekli sajaucas un izkūst pustumsā mani aicinot un maigi pieskaroties pleciem uzplaukst skūpstu dārzs ko mēnesnīcas stars vien blāvi izgaismo dus pielijusī pilsēta un neko nenojauš par dūmeņiem kā sniegs miglā nolaižas kā baldahīnā apņemtos lai nevar sameklēt bet mūsu zvaigznes spīd kā nekad mīļotā vai redzi to zvaigzni dziest jau tā vēl mirkli varu spēt to sasildīt un kamēr tā būs karsta zaigos ugunskurs tev acīs mūsu elpā dvašos iemīlējies rīts laimīgs rīts un bezgalīgs laimīgs rīts un bezgalīgs