Bez Akordiem

Ir tik grūti to aizmirst, kā pirmoreiz satiku tevi, Manos sešpadsmit pasaule likās kā gaišzila debess Skolas pagalmā, smaidoša, jauna ar jūniju matos, Manī raudzījies, mulsi, kā jautāji, kur es tā skatos Biju laimīgs, tu ļāvi man cerēt, ka reiz būsi mana, Tavu glāstu un skatu, man šķita nekad nebūs gana, Bet tu aizbrauci projām, man likās, es zaudēšu prātu, Tevi pielūdzot, gaidot un cerot, ka atpakaļ nāksi Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi, Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst, Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds Ko gan vairāk es vēlēties varu, viss dzīvē ir gana, Diezgan klīdis, pa pasauli plašo, es atgriežos mājās, Tikai vakaros garos, kad kamīnā ugunīs veros, Domās eju uz skoliņu veco, uz kaut ko vēl cerot Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi, Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst, Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds

Mākoņi balti un rozes Tas ir viss, kas mums ir, Laikam grāmatā lapas, Smejot liktenis šķir Un mums nevajag vairāk, Vairāk nevar vairs būt, Mēs dzīvojam dzīvi viens otram, Jo dodot var tūkstošreiz gūt Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Aizripos dienas kā oļi, Lietus sudrabā līs, Zudīs uz lielceļiem soļi, Rētas lēnītēm dzīs Viss kā slavenās filmās, Beigās pieskāriens maigs, Jā, šī ir tā pareizā vieta, Un šis ir tas pareizais laiks Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Tā tas ir bijis un paliks, Tā tas mūžīgi būs, Ikdienas iegūtās skrambas, Vien stiprākus padarīs mūs Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks

Kad dienas steiga beigsies, Un mēness pārstās pelt, Aiz mākoņ vāliem Saule pārstās dzelt Tad došos mēness pļavās, Zvaigžņu pulkus pārskaitīt, Līdz vējš steigs Pērkoņ vārtus atdarīt Piedz. Logā ieskrēja lietuslāse Un tā, šķiet nav pēdējā, Aklā ticībā degot Pret palodzi metās un nerimās tā Logā ieskrēja lietuslāse Un tā, šķiet nav pēdējā, Naivā cerībā mīlot, Pret palodzi metās un nerimās tā Kad vārdu plūdi beigsies, Un klusums iestāsies, Dažs steigsies Savās domās kavēties Nāc, iesim mēness pļavās Zvaigžņu pulkus pārskaitīt, Līdz pirmie saules stari Teiks labrīt Piedz. Logā ieskrēja lietuslāse Un tā, šķiet nav pēdējā Logā ieskrēja lietuslāse Un tā, šķiet nav pēdējā, Aklā ticībā degot Pret palodzi metās un nerimās tā Logā ieskrēja lietuslāse Un tā, šķiet nav pēdējā, Naivā cerībā mīlot, Pret palodzi metās un nerimās tā Logā ieskrēja lietuslāse Un tā, šķiet nav pēdējā, Aklā ticībā degot Pret palodzi metās un nerimās tā Logā ieskrēja lietuslāse Un tā, šķiet nav pēdējā, Naivā cerībā mīlot, Pret palodzi metās un nerimās tā Naivā cerībā mīlot, Pret palodzi metās un nerimās tā Naivā cerībā mīlot, Pret palodzi metās un nerimās tā...

Viņš stāv uz kraujas un kliedz Ka viņam papīra kājas bet gribas iet Ka gribas elpot bet ribas spiež Lūdzu ļaujiet viņam iet... Kāds kavēsies atblāzmās Kāds nekavēsies atgriezties svešinieka statusā Varbūt kāds pārdomās Varbūt par vēlu tas nāks, jo nekas nesanāks Viens otru pazīst šķērsgriezumā Bet tik un tā viņa paliek pusvārdā Viņai gribas elpot bet ribas spiež Lūdzu ļaujiet viņai iet Kāds kavēsies atblāzmās Kāds nekavēsies atgriezties svešinieka statusā Varbūt kāds pārdomās Varbūt par vēlu tas nāks, jo nekas nesanāks Atpakaļgaitā nav iespējams x2

Atgriezties pirms daudziem pavasariem, Lai vējš man vēlreiz kreklu atpogā Un pieskarties ar pašiem pirkstu galiem, Mums abiem senā fotogrāfijā Izdzīvot šo brīnišķīgo dienu, Laiku krustu šķērsu izstaigāt, Un dienu beigt ar vieglu pieskārienu Mums abiem senā fotogrāfijā Piedz. Ber gads pēc gada matos sniega pārslas Un milzīgs kurpju kalns jau nostaigāts, Bet, šķiet, ka mēs vairs nekad nepārnāksim Tādi, kā šai fotogrāfijā Dziļi iegrimt bezrūpīgā miegā, Sapnī vēl ar Tevi parunāt Un sirdi vēlreiz iejūsmināt priekā, Kā mūsu abu fotogrāfijā Sauc vālodzes, caur maija naktīm siltām, Ies pārīši zem zvaigznēm paklusēt Laiks atstās kādam atmiņās pa bildei, Ko sirds uz mūžu sevī ierāmēs Piedz. Ber gads pēc gada matos sniega pārslas Un milzīgs kurpju kalns jau nostaigāts, Bet, šķiet, ka mēs vairs nekad nepārnāksim Tādi, kā šai fotogrāfijā

Sieviete tavs vārds ir nakts Gribu tavā klēpī paslēpties Lai no rīta pamostos starp zvaigznēm Tavā rasas istabā Kusīs krēsla pamalē Zudīs ēnas tavā istabā Aizmirst gribas brīdi to Kad sāksies naktij aiziešanas laiks Bet man šķiet Ka tas bij tikai manā prātā iedomāts Un kad rīts uz pleca man būs modies Tavs vārds būs aizmirsies Sauc mani naktī, kamēr sapņu vārti ciet Sauc mani naktī, kamēr laiks vēl negrib iet Sauc mani naktī, sieviete tavs vārds ir nakts Sauc mani naktī, sauc mani naktī... Man no tumsas mazliet bail Bet kad sauksi būšu atkal klāt Labāk aiziet lai pēc tam vēl kādreiz Lemts ir naktī atgriezties Sauc mani naktī, kamēr sapņu vārti ciet Sauc mani naktī, kamēr laiks vēl negrib iet Sauc mani naktī, sieviete tavs vārds ir nakts Sauc mani naktī, sauc mani naktī...

Pārāk daudz tevis reizēm man šķiet, Bet varbūt es maldos, Reizēm pietrūkst tevis mazliet, Bet varbūt viens palikt baidos. Mēs abi maldāmies miglā, Ko meklējam, pat nezinām, Lai viss ir tā kā ir, Kā jau stāsts iz dzīves, Kaut kur jau ir atslēgas no paradīzes, Būs tā kā būs, vairāk nevajag neko mainīt, līdz zvaigznēm ceļš vēl pārāk tāls, Daudz ir noiets, daudz vēl ko iet, Kas bijis tam neatgriezties, Paradīzei vārti vēl ciet, tāpēc nav ko tur steigties, Būs tā kā, tā kā būs, Lai viss ir tā kā ir, kā jau stāsts iz dzīves Kaut kur jau ir atslēgas no paradīzes, Būs tā kā būs, vairāk nevajag neko mainīt, līdz zvaigznēm ceļš vēl pārāk tāls, Būs tā kā būs, būs tā kā būs, Lai viss ir tā kā ir, kā jau stāsts iz dzīves Kaut kur jau ir atslēgas no paradīzes, Būs tā kā būs, vairāk nevajag neko mainīt, līdz zvaigznēm ceļš vēl pārāk tāls (2x)

1) Tikai Tu mani zini, Saulainās dienās. Tikai Tu mani zini, Naktīs, kad lijis. Tikai Tu zini visu, Kas bijis, Zini labākās dienas Sirds vietas. 2) Tikai tu mani zini, Brīdī, kad mulsums. Tikai Tu mani zini, Kad neveikls klusums, Tikai Tu mani zini, Tu zini… Zini manas sirds vietas Un lietas. Piedziedājums: Tikai Tu mani zini, Tikai Tu mani jūti Tikai Tu mani zini. Tikai Tu… 3) Gribu pateikt tev vārdu Bet tu to jau dzirdi Vari notvert to domu, Kas izskrien caur sirdi. Tikai tu mani zini Tu zini Zini manas sirds vietas un lietas! Bridge: Rīta agrumā Asaru ezeros Straujā rakstura Sāpīgos kritienos Aklā spītībā – nevarībā Milzīga stipruma mīlestībā! 4) Tikai tu mani zini Kad beigusies diena. Aiz aizvērtām durvīm Kad palieku viena Piedziedājums 2x Nobeigums.

Tu teici beidzot mēs esam klāt Tādam brīdim kad varam vairāk pat nerunāt Jo nav ko slēpt lai tās maskas krīt Skaidrām acīm ir laimi vieglāk pamanīt Mēs dejojam vējā un mūsu sirdis to jūt Ir lemts kopā būt Ir lemts kopā būt Kamēr vien vilcieni nāks un ies Divas laika joslas vienmēr satiksies Lai ieskauj debess un skumjas gaist Diviem cilvēkiem būt ir pats galvenais Mēs dejojam vējā un mūsu sirdis to jūt Ir lemts kopā būt Ir lemts kopā būt Mums lemts kopā būt Ir lemts kopā būt Kas vienam liels otram šķitīs pārāk mazs Tas ir kā lasīt divas dažādas grāmatas Burti sabirst kā adatas kaudzē Tu meklē vienu kura nedur bet saudzē Mūsu sirdis to jūt Mēs dejojam vējā un mūsu sirdis to jūt Mēs dejojam vējā un mūsu sirdis to jūt Ir lemts kopā būt Ir lemts kopā būt Mums lemts kopā būt Ir lemts kopā būt Ir lemts Ir lemts...

Es nezinu vai tā ir man vaina Ka visa dzīve šķien Kā viena balkona aina es nezinu kas tev ir padomā Bet manā scenārijā rakstīts savādā Piedz. Es slīkstu ikdienā Un Ģībstu brīvdienās Es ticu pasakām Ārpus grāmatām Es nespēju tev dot Mieru kāroto Es nesaprotu šo Stāstu melnbalto Es slīkstu ikdienā un ģībstu brīvidenās Priekškars veras, gatavojies ķert Piedz. Tu gribi lai es malā sēžu rāma Kā pelecība gluži nemanāma Tu gribi lai es uzvedos kā dāma Bet tas, kas padodas vislabāk man ir drāma