Bez Akordiem

Tas bija tad, tai dienā Kad griezos es viss lēnāk tajā dejā Un tālu savās domās vēros Kā apsteikt zagļus un nemirstīgos Paejot dienām viņi jautās Ja nu viss šķiet savādāk Tur vajag saprast to ka ilgi Sēdot tajā solā viss ir padarīts Diena kā šī pat saule spīd spožāk Tā ka tajā ledus pat nekūst Diena kā ši nav vēja tikai buras kāds neprātīgi plešs Dienā kā ši vēstuļu nebūs viss tikss pateikt vārdos visskaistākajos Vēlētos es sev jautāt Vai kādam vienmer jābut soli priekšā Varbut man ir viss ,un tiem nekā Vienkārši ir jānotic šai dienai Diena kā šī pat saule spīd spožāk Tā ka tajā ledus pat nekūst Diena kā ši nav vēja....

Visapkārt tik daudz naida tā vien dara ka aiz muguras smaida bet man vienalga jo tu man blakus un dzīve liekas tik s-s-salda Kopā mums ir labi laimīgu tu mani dari. Saki man to ko vēl neviens nav teicis. Paņem mani savās rokās atceries mani savās domās. Tagad tu esi manī es esmu kā sapnī. Tikai vienu pieskārienu atbrīvo mani no sāpēm. Tikai vienu smaidu, šo mirkli baudu. Tikai vienu skūpstu, zinu, ka mīli....

Neticu, ka tevi nesasniegt Neticu kas bijis neatgriezt Zaudēto pa vienam nevar sniegt Nekad Kā lai atrod kur ir sapņi tie Nav ne tavi ne mani sveši tie Kad nekur nav kur iet ir atmiņas Sirdī manējā un tavējā Neticu, ka tevi nesasniegt Neticu kas bijis neatgriezt Zaudēto pa vienam nevar sniegt Nekad Kā lai izmainu to, ka atkal viens Kā lai blakus tev būt, ja esmu lieks Tomēr paliek veel mūsu atmiņas Sirdī manējā un tavējā....

Viensi, divi, trīsi, kur tu viena skriesi, Kleitiņā tik īsajā, o – o – o, Neskaties pa labi, paskaties pa kreisi, Balle zālē šajā, bugi-vugi visi dejot sāk. Tikai vienu reizi, vienu bugi kreizī, Kleitiņā tik īsajā, o – o – o, Tuvumā būt reizē, atgriezties pa reizei, To tev šodien māca bugi-vugi mūzika un es. Vai neredzi, kā esmu radīts, Ar tevi dejot šovakar? Vai nejūti, kā tu man patīc, Šajā kleitiņā, pikantajā, stilīgajā?...

Manā pilsētā līst Manā pilsētā lietus līst Ja tevis nav blakus Klusums neatlaidīgs Taviem vārdiem tas vienaldzīgs Ja tevis nav blakus Vai tad tu neredzi cik pasaule ir maza bez tevis Vai tad tu vai tad tu neredzi, neredzi Vai tad tu neredzi cik pasaule maza bez tevis Vai tad tu vai tad tu neredzi, neredzi Vai tad tu neredzi Manā pilsētā līst Mana pilsēta sauli neatzīst Ja tevis nav blakus Lai kas arī Mums katram rakstīts liktenī Lai kas arī Mūs gaida rīt vai aizparīt Un lai arī Mums neaizsniegt līdz debesīm Bet debesīm aizsniegt līdz mums Tāpēc jau līst un lai tik līst Un lai tik līst Vai tad tu neredzi cik pasaule maza bez tevis Vai tad tu vai tad tu neredzi, neredzi (Vai tad tu neredzi) Vai tad tu neredzi cik pasaule maza bez tevis Vai tad tu vai tad tu neredzi, neredzi Vai tad tu neredzi Es sekoju zvaigznei Kaut vai pa solim dienā Tu mana zvaigzne Gaisma tik tevī viena Es sekoju zvaigznei Kaut vai to mākoņi aizslej Kaut vai to mākoņi aizslej Vai tad tu neredzi cik pasaule maza bez tevis Vai tad tu vai tad tu neredzi, neredzi Vai tad tu neredzi cik pasaule maza bez tevis Vai tad tu vai tad tu neredzi, neredzi Vai tad tu neredzi

Kas bija vakar, Pirms mēneša, gada, mēģinam atcerēties atkal. Un mums atkal neizdodas, doties šodien, par rītdienu prieks ir neviltots. Plāni kā jau katram mums ir vairāk, viss būs, Uzcelt māju, iestādīt koku, nosist čūsku. Turpinam darīt kā līdz šim, ka neierūsam, bet brīnamies, kāpēc jaunus iespaidus neigūstam. Drosme sapņot, bailes darīt, rītdien viss jau saplānots, tad labāk parīt. Ķeramies klāt, bet atmetam, jo nesanāk, līdzīgi kā roķene uz estekādes. Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas padoties grasos, Tikko es ka padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man sakot....

Hehei jā Tā ir katru rītu Es pamostos stīva Bet rekur kafija Rekur mana svīta Kaimiņiem pa logu Fonā skan Debisī Zeķes kājās Saule spīd debesīs

[Verse 1: Edavārdi] Es nesasniedzu grāmatas beigas Zeme griežas zem manām kājām un strādā kā skrejceļš Vajag pašam gādāt, lai veicas Par spīti tam, ka gribi telefonu, bet dāvanā - peidžeris [Verse 2: Edavārdi] Vai kādreiz būs gana labi? Man ļoti gribās tagad darīt darbu, bet darbs dara mani Kā lai pacel līmeni kā pavasara pali Paprasi, ja vari, zinu, ka tam pamatā ir gadi [Verse 3: ansis] Man vajadzēja sākumā jebkādu, tad lētu un tad dārgu Man vajadzēja karjeru, tad bērnus un tad zārku Laiks, tad, kad nevajag, iet par lēnu, tad par ātru Ko man darīt, lai es spētu būtu tam pāri?...

Laikā manim mātes kurpes, Laikā mātes villainīt’; Tik vien laika vēl nebija Sēsties tautu kamanās. Nepļauš' miežus rasiņā, Gan ir laika saulītē; Neieš' jauna tautiņās, Gan ir laika mūžiņā. Sadziedami mēs, māsiņas, Kamēr vienā vietiņā; Kas to zina citu gadu, Kur mēs kura līgosim. Ej, māsiņa, kad iedama, Pavasari vien neej, Pavasari tautu dēls Viršu ziedu alu tais’. Es nebiju uzaugusi, Ne prātā ņēmusies, Jau tautiņas naudu bēra Pāri manu augumiņ’....

Katram sava pasaule, bet uz visiem vieni griesti Kamēr es kā uguns degu, tu kā tēja krūzē dziesti Un nekas nav tā, kā jābūt, tādas ir tās mīlestības Kad ir iegūts viss, tad atkal kaut ko neparastu gribās Kaut ko neparastu gribās Mīlēt, ticēt un brīnīties Zaudēt, bet nepārstāt cīnīties Smieties, tā viegli caur asarām viegli Un atkārtot vēlreiz Mīlēt, ticēt un brīnīties Zaudēt, bet nepārstāt cīnīties Smieties viegli un glāstoši viegli, neapturami Mēs ticam brīnumiem un meklējam vārdus, Vārdus vieglus kā vējš Vieglus kā vējš Divi vienā ezerā, viļņi mētā laivu greizi Un mēs abi divi zinām, ka tas viss ir nepareizi Ka tas viss ir nepareizi, bet pa vidu dzelmei pāri zelta tilts no mīlestības Tāpēc vien, ka tev jau atkal kaut ko citādu, kaut ko neparastu gribās Mīlēt, ticēt un brīnīties Zaudēt, bet nepārstāt cīnīties Smieties, tā viegli caur asarām viegli Un atkārtot vēlreiz Mīlēt, ticēt un brīnīties Zaudēt, bet nepārstāt cīnīties Smieties tā viegli caur asarām, viegli neapturami Mēs ticam brīnumiem un meklējam vārdus, Vārdus vieglus kā vējš Vieglus kā vējš