(1. pants)
Tur, kur zāle šūpojas kā viļņi vējā,
Kur rīti mostas ar miglu tavā sējā,
Kur debesis nav piesārņotas,
Un katra diena – lēna, rit.
Vecs šķūnis stāv kā laika liecinieks,
Un govis lēni brien pa rasainām pļavām.
Tur sirds sāk dziedāt bez liekiem vārdiem,
Jo klusums dzied spēcīgāk par skaļām domām.
(Piedziedājums)
Šeit dzied vējš pa rudzu laukiem,
Un saule smejas pa logiem maziem.
Šeit dzīve dzied lēni, bet tīri,
Un lauku meitene – dabas brīnums īsts.
Ar smaidu viņa spēj izdziedēt brūces,
Viņas acis kā ezera krasts — dziļas un klusas.
(2. pants)
Tur bērzi šūpo dziesmas vecmāmiņas balsī,
Un katrs vakars ar krāsām aizslīd.
Nav pilsētas trokšņa, nav stresa, nav steigas,
Ir tikai ceļš, kas ved uz ielejām gleznainām.
Vīri ar rokām sastrādātām dzied,
Par to, kas svarīgs — nevis to, ko redz.
Un apkārt viss šķiet kā pasaka vaļā,
Kur katra rīta rasā – jauna cerība zaļā.
(Piedziedājums)
Šeit dzied vējš pa rudzu laukiem,
Un saule smejas pa logiem maziem.
Šeit dzīve dzied lēni, bet tīri,
Un lauku meitene – dabas brīnums īsts.
Ar smaidu viņa spēj izdziedēt brūces,
Viņas acis kā ezera krasts — dziļas un klusas.
(Tilts)
Viņa dejo ar basām kājām pa ābolu zemi,
Ar katru soli dzīvība kļūst skaidrāka.
Viņas smiekli – kā strauta čalošana pavasarī,
Un viņas klātbūtne – dziedē pat klusumā.
(Noslēgums)
Lauki nav tikai zeme un zāle,
Tie ir stāsti, ko dvēsele dzied lēnā vaļā.
Un meitene tajos – kā zieds, kas nekad nenovīst,
Ar sirdi no māla un acīm, kas visskaistāk mirdz.
(Piedziedājums – atkārtojums un fade out)
Šeit dzied vējš pa rudzu laukiem...
Un lauku meitene – dabas brīnums īsts...