Un varbūt mēs

F#m
F#m        B
Iešauj man tieši krūtīs
F#m        B
Vārdus kas nepazudīs
  E           G#m
ka esi tu, ka esmu es
   C#m        E
un varbūt mēs

F#m       B
Nospersim laiku laikam
F#m       B
Atstāsim to vēl gaidām
E            G#m
Dienu kad tu apstāsies
   C#m       E
Es padošos

   A        B
Un kāpēc ir tā
   C#m       G#m
Ka laime tā sāp
          A
Nu varbūt ka tai
      B             C#m
Tomēr samaksāts par daudz
   A      B
Ka paēdis suns
   C#m       G#m
Tā skatās uz jums
       A      
Un tai nevajag vairs
B           C#m
It ne kā no mums

Baidies par to kas iegūts
Domā par to kā pietrūkst
Un atkal viss tik apnicis
Nu kam tas viss

Pazust starp rožu ziediem
No skata tik ļoti jaukiem
Un sadurties un aplauzties
Kā apstāties?

“bet maijpuķītēm jāpaliek”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
viņas sapņi ir par to
tālu zemi, mīļoto
viņa tic ka nejau
viss ir tikai melns un slikts
viņas naktis ir par to
savu mieru pārdoto
un kad pienāks rīts
tā atkal visu aizmirsīs

maijpuķītēm piebārstīs
viņas smaids un viņa tic
sāpes nāk un sāpes iet
bet maijpuķītēm jāpaliek
vijolītēs izkrāsots
viņas spīts un viņas sirds
trīc no bailēm pieskaries
vijolītēs pamosties

viņas rīti nemelo
tie ar smaidu spoguļo
stāsta tai cik labi
būt līdz galam neīstai
lūpu krāsa un mazliet
acu tušas piedodiet
bet ko lūgt ja dzīve
tev vairs tiešām nav kur iet