Pēc 60 gadiem pa ielu ies vīrs, būs agrs rīts
Mainīsies vējš, viņš nesauks nevienu sev līdz
Viņš pat pa savu ēnu garām ejot neatskatīsies
Un velti gaidīs karstā tēja, viņš vairs neatgriezīsies
Man aiz loga pēdējā zvaigzne dziest, es vēl nevaru pamosties
Aiz loga pēdējā zvaigzne dziest, es vēl nevaru pamosties
Klusums, ko sevī glabāja tumsa, būs izkaisīts
Tavā mājā jau klavieres spēlēs kāds cits, piemiegs acis un pasmaidīs
Viņš pat pa savu ēnu garām ejot neatskatīsies
Un velti gaidīs karstā tēja, viņš vairs neatgriezīsies
Man aiz loga pēdējā zvaigzne dziest, es vēl nevaru pamosties
Aiz loga pēdējā zvaigzne dziest, es vēl nevaru pamosties
Paslēpsies saule aiz mākoņa skrandām un kavēsies rīts
Mākonis aizies, vīrs lēni dosies tam līdz
Ar klusu smaidu neatskatoties vīrs ēnai garām iet
Karsto tēju izdzers vēji, viņš vairs neatgriezīsies
Aiz loga pēdējā zvaigzne dziest, es vairs negribu pamosties
Aiz loga pēdējā zvaigzne dziest, es vairs negribu pamosties