Agrāk bij' laucinieks nievāts un pelts, nebij' tas direktors godā kas celts
Nebij' tam fraka, ne cilinders spožs, tik linu bikses pēc mēsliem kas ož
Tagad šī smaka nu tīkama šķiet, jo katrs labprāt uz laukiem grib skriet
Pilsētnieks lauc'nieku godāt nu prot, bet laucinieks mierīgu atbildi dod:
Nomierinies, nomierinies, paliec jel mierīgs, ko uztraucies
Nomierinies,nomierinies,nāc mēslu talkā, tur jautri mums ies
Izpalīgs laukos uz kūtsaugšas lien, domā, viņš atradīs tur kā arvien
Skuķēnu jauku, kas skūpstus tam sniegs, piespiedīs ciešāk, ja šī kaut ko liegs
Bet, lūka ir vaļā un izpalīgs krīt, pirms bullim ragos, tad zemāk'i slīd
Galva tam pēkšņi kā spilvenā dus, bet skuķēns no augšas to mierina klus':
Nomierinies, nomierinies, paliec jel mierīgs, ko uztraucies
Nomierinies, nomierinies, sūdos neviens vēl nav nosities
Vecīt's kam gadi jau 63, otrajo jaunību gaida viņš drīz
Atnāk tam jaunība, skuķēns ar' maigs, vecīt's to apprec, jo gaidīt nav laiks
Paiet viens mēnesis, skuķēns tam teic, šūpuļa līksti draugs pameklēt steidz,
Vecīt's top domīgs: par ātru tas būs, bet skuķēns to smaidīdams mierina klus':
Nomierinies, nomierinies, paliec jel mierīgs, ko uztraucies
Nomierinies, nomierinies, otrajā jaunībā ātrāk viss ies