Tikai nevaicā, kāpēc

Ir tik grūti to aizmirst, kā pirmoreiz satiku tevi,
Manos sešpadsmit pasaule likās kā gaišzila debess
Skolas pagalmā, smaidoša, jauna ar jūniju matos,
Manī raudzījies, mulsi, kā jautāji, kur es tā skatos 

Biju laimīgs, tu ļāvi man cerēt, ka reiz būsi mana,
Tavu glāstu un skatu, man šķita nekad nebūs gana,
Bet tu aizbrauci projām, man likās, es zaudēšu prātu,
Tevi pielūdzot, gaidot un cerot, ka atpakaļ nāksi


Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi,
Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst,
Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi,
Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds 

Ko gan vairāk es vēlēties varu, viss dzīvē ir gana,
Diezgan klīdis, pa pasauli plašo, es atgriežos mājās,
Tikai vakaros garos, kad kamīnā ugunīs veros, 
Domās eju uz skoliņu veco, uz kaut ko vēl cerot 

Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi,
Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst,
Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi,
Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds 

Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi,
Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds