TEPAT TU ESI
Zem blīviem bērzu vainagiem
Blāv krēslā lielceļš – nesalijis.
Nakts staigā soļiem gainīgiem,
Un liekas man – viss ir jau bijis,-
Gan spožā plaiksna debešos
Kā tilts pret neaizsniegtām tālēm,
Gan jāņtārpiņu punktis zālē,
Gan sārts aiz upes plandījošs.
Neko Tu nejautāji man,
Un es Tev neteicu ne nieka,
Vien pulsi delnās sasmējās
Aiz kāda pirmatnīga prieka.
Tepat bij vakars, te jau rīts
Un jāņusārts, jau izplandījis,
Un ausmā, gluds kā noslaucīts,
Balts lielceļš, lietū nesalijis,
Un kaut kas bijis, neizbijis,
Skar agri stari padebesi.
Un augums, krēslā pavīdošs,
Kaut kur tepat, tepat Tu esi.
Neko Tu nejautāji man,
Un es Tev neteicu ne nieka,
Vien pulsi delnās sasmējās
Aiz kāda pirmatnīga prieka.
Vien pulsi delnās sasmējās
Aiz kāda pirmatnīga prieka.