Tas ir tā, kā spēlēt ģitāru bez stīgām
Zinot, ka Tu centies, bet nesanāk.
Tāpat kā vēlēties krītot zvaigznēm bezmērķīgām
Bet roku sniedzot pret tām - tāpat tās nepanāksi.
Tas ir tā kā redzēt kādu, kuru mīli raudam
Un saprast to, ka palīdzēt nevar, pat ja gribās.
Tāpat kā skaitīt stundas un minūtes, kuras baudam
Un neteikt, kad tās beigsies, pat ja zinātu.
Tas ir tā kā dziedāt dziesmu, kurai zini vārdus
Un meklēt sevi rindās starp notīm.
Tāpat kā brīdis, kad sirds cīnās ar prātu,
Līdz ķermenis ir bezspēcīgs un nokrīt.
Tas ir tā kā skriet pa ceļu, kuram izejas nav
Un meklēt savu pieturu, lai atpūstos.
Tapat kā putnam bez spārniem lidot nav ļauts
Krist un sadegt ar zemi, ja vārdi aptrūktos.
Tas ir tā kā redzēt otru pusi sevis mirušu
Un mēgināt to elpināt, un glābt
Tāpat kā atcerēties brīdi redzot sevi dzimušu
Un pasmaidīt kamerai pirms nāves.
Mēs salīdzinam sevi ar šo pasauli
Mūsu pasaule ir lielākā skatuve
Tad, kad izskanēs dziesmas beigās aplausi,
Tad tu būsi tas, kas laiku šodien aptur. x2
Tas ir tā kā sapņot atvērtām acīm
Un redzēt acu priekšā to pašu - neko.
Tāpat kā draugs Tev saka: Tu man patīc,
Bet nedod Tev ne sirdi, ne roku.
Tas ir tā kā dzirdēt balsi, bet neatsaukties
Zinot, ka tevi dzird, bet nesaprot.
Tāpat kā priecāties, kā bērnam un neatrauties
Mēģināt līdz galam, pat ja nepadodas.
Tas ir tā kā saņemt skūpstu pirmo reizi
Ar trīcošiem ceļgaliem stāvot lietū.
Tāpat kā viss, ko Tu iesāc ar laiku beidzas
Un nepaspēj, ko gribēdams iegūt.
Tas ir tā kā rakstīt domrakstu par dzīvi
Un klades vidū aptrūkstās tintes.
Tāpat kā dziesmu svētkos dejot līdz
Vienā kustībā te apvienojās simti.
Mēs salīdzinam sevi ar šo pasauli
Mūsu pasaule ir lielākā skatuve
Tad, kad izskanēs dziesmas beigās aplausi,
Tad tu būsi tas, kas laiku šodien aptur. x2