Kād’ mīlestīb’ stāst’
Reņķedārze es uz dančiem saspazines ar vien skuķ
Bij no Ķīšgal, ne no sprančem, aber smuk kā Havajs puķ.
Ziede lieps un mēness smaide,
sierds sāk mutul mest kā grāps,
Šī man apsoles ka gaides rītvakar pie dižes kāps.
Oi, oi, oi, oi ...
Pulksteņam es groze ceijers, piers no gaidīšans jo
slapš,
Pēdig met pie mals es veijers, melle dungriņ kar iekš
skap.
Pūgcaurume iesprauž pojen, šlipsē ielej kliedēr smārž,
Komandaj es uzsauc – mojens, laimīgs nokāp nost no bārž.
Oi, oi, oi ...
Tukšem rokem nav jau mode iet uz satikšnes ar brūt
Sagrabinā kapiķs – bode nopērk stiklens – vesel tūt.
Iet un doms kā rudens migel tur uz čikstiņ bulvār stūr,
Tur nāks outobus, kas žigel vedīs man pie skuķ un jūr.
Oi, oi, oi ...
Nenok, Soul aiz jumtem riete, pacietībai izsprāgst
spund,
Outiš pienāk pieturs viete nosebojs ve turpat stund.
Šturm sāk tie, kas joun un plecig un es kliedz „pie jūr
man brūt”
Nogrūž četrāps papuc vecig, uzkāp šim uz brūngan hūt.
Oi, oi, oi ...
Cīnijes par kater meter – stiklens zemē birst kā kruss
Pēkšņi atskrien milič četer, otrouj man no outobus.
Šitas joks man iznāk sālīt – tiesness piešķir desant
sutk.
Nu no bruģstārp knierē zālīt un uz tirgplac mālē butk.
Vai, vai, vai ......