Manai Gaujai
Šī dziesma vairs jādzied nav blāzmainā rietā,
Neviens nevar iztraucēt mūs, -
Es tevi tā mīlu, ka asiņu vietā
Man var tavi ūdeņi plūst.
Šī dziesma nav tā, kura kaunīgi vairās
Un prasa, ko nedrīkst, ko drīkst:
Pie tevis, vismīļākā, skūpstās visvairāk,
Un tevī visbiežāk kāds slīkst.
Tu dažam sniedz avota ledaino roku
Un acis uz mūžību slēdz,
Tu paņem no krastmalas varenu koku
Un kopā ar to projām bēdz.
Kad pamostas mežs, palu miglājam gaistot,
Tu puto un akmeņus grauz,
Un, Gauja, tev, ledāju verdzību šķaidot,
Ir pilnīgi cilvēka balss.
Man, dzirdot šo balsi, tā dīvaini metas,
Es domāju – labi varbūt,
Ka pasaulē prot tikai meitenes retas
Mazlietiņ tev līdzīgas būt.