Kāds sit pie mana loga vai mana ēna tā?
Vai atstājis to esmu es lietū, negaisā?
Nu grib tā atkal iekšā, būt manā tuvumā.
Un sāks tā atkal mācīt ko darīt un kur iet,
Pie kurām durvīm klauvēt un kuras aizcirst ciet,
Kur veiksmi, laimi meklēt, kur savu sirdi siet.
Tik pareizi tas skan, ka aizbēgt gribas man
No padomiem, no ierastības apnicīgās šīs.
Kurp iet, kad atgriezties - to visu pats es zinu,
Kāpēc man mainīties?
Tad klauvē vien cik gribi līdz pirksti stīvi kļūst,
Tad zināsi kā jūties kad vienreiz vadzis lūzt,
Kad pamats zūd zem kājām un cerības kad zūd.
Tik pareizi tas skan, ka aizbēgt gribas man
No padomiem, no ierastības apnicīgās šīs.
Kurp iet, kad atgriezties - to visu pats es zinu,
Kāpēc man mainīties?
Bet pienāks reiz tā diena, kad visiem labi būs,
Kad ēna nebūs viena, jo arī man tās trūks.
Tad visi ļaudis smaidīs un labi draugi būs
Un mana paša ēna,
Un mana paša ēna,
Un mana paša ēna par manu draugu kļūs.