Tavs acu skatiens...
Kā jāņtārpiņš, kas uzspīd tumsas brīdī,
Kā avots, izslāpušajiem kas liegts,
Ir tavu acu skatiens senilgotais
No sapņu mirkļiem atgriezies.
Kā zibens šautra kādā tumšā alā,
Kā liesma kalna virsotnē
No aizmūžiem un bezgalīga sala
Tavs tēls no sapņa ieradies.
Un kāda upe tuksnešainā zemē
Caur izkaltušo smilti ceļu lauž,
Ar spēkiem pēdējiem un asrām karstām
No viena stara spēku jauš.
Un tikai retais teiks, ka nieki,
Ka upei nevajag tik strauji plūst –
Pat pāri akmens saltai sirdij
Ik pavasari ledus kūst.
Un tikai retais teiks, ka nieki,
Ka upei nevajag tik strauji plūst –
Pat pāri akmens saltai sirdij
Ik pavasari ledus kūst.
Kā jāņtārpiņš, kas uzspīd tumsas brīdī,
Kā avots, izslāpušajiem kas liegts,
Ir tavu acu skatiens senilgotais
No sapņu mirkļiem atgriezies.