pa aizaugušu taciņu
uz upi tevi vedu
tur nav neviena pilsoņa
nevienu svešu kedu
tur foreles ar pumpiņām
un dzērves tuvu klaigā
tur vienaldzība nemājo
vien mīlestība maigā
ne tā, ko mālē krāsainu
ne tā, ko pliku dīrā
kā neredzami putekļi
tur lidinās tā tīrā
no saulītes līdz pasaulei
baigs attālums tev liekas
tā tikko nāk no turienes
jums abām jāsatiekas
re ūdens jau pie kājām plūst
laid upē plaukstu savu
un atspīdumā ieskaties
varbūt jau redz to tavu
tā ir it visur, visu zin
ar eņģeļiem prot čalot
tā it kā šodien kaut kur te
pat ielūgumus dalot
tā vienmēr nemanāmi nāk
tai gaita ļoti lēna
un pirmā nekad nenāk tā
vispirms nāk viņas ēna
ai nemulsti un nebrīnies
ja dzīva, vaicā brīvi
nē, tā uz balli neielūdz
tai ielūgums uz dzīvi
tas tukšums krūšu kurvī tev
kas smeldz kā trula dziņa
dod signālu, ka atgriezties
grib tava sirdsapziņa
lec ūdenī tā skaloties
ar forelēm met lokus
tik nebrīnies - tā visu zin
pat ūdens blusu jokus
tu vakar viņu padzini
kad savu draugu krāpi
tas šodien jau ir mūžībā
ar visu savu sāpi
lai tumsa, ūdens, dzidrais gaiss
lai īstums tāds, ka šausmas
vai izdzīvosi, dzīvosi...
par to man nav ne jausmas