Kad man bija desmit vai vienpadsmit gadu,
Reiz vectēvs tā klusi man pienāca klāt,
Un jautāja, pasmaidot man ko tā,
Ko tev mazais puika vēl uzdāvināt.
Sirds salecās strauji un es tūlīt teicu,
Vēl tagad es atceros, kāds bija prieks,
Visvairāk par visu es vēlētos stīgas,
Un ģitāru baltu kā decembra sniegs.
piedz.
Es pamodos agri ar ģitāru rokās,
Un pasaulē viss bija savāds un cits,
Jo brīnumi notiek, jo brīnumi notiek,
Jo brīnumi notiek, ja brīnumiem tic.
Aij ģitāra baltā ar sudraba stīgām,
Tu draudzene mana un līgava ar,
Ko cilvēks par cilvēku spītīgi klusē,
To skanīgā akordā izstāstīt var.
piedz.
Es pamodos agri ar ģitāru rokās,
Un pasaulē viss bija savāds un cits,
Jo brīnumi notiek, jo brīnumi notiek,
Jo brīnumi notiek, ja brīnumiem tic.
Un tāpēc vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem,
Man acis kļūst gaišas un dvēsele mirdz,
Kad atceros vectēva dāvātās stīgas,
Un ģitāru balto, kas ir viņa sirds.
piedz. 3x
Es pamodos agri ar ģitāru rokās,
Un pasaulē viss bija savāds un cits,
Jo brīnumi notiek, jo brīnumi notiek,
Jo brīnumi notiek, ja brīnumiem tic.