Mūžības dažas, dzīvoja viņa
Tur kur visas laternas trīc
Trīsdesmit kaķu,spēlēja valsi, viena viņa griezās līdz
rīts...
Un likās iestrēdzis ir vēstures rats,uz šaha dēļa viņai
mužīgais mats
Kad mana mute teica brīnišķā nāc,tik pēkšņi teica
nosarku pats
Laikmetus dažus lasīja viņa lugas, kurās cerības gaist
Kaķi kas viņai sargāja durvis, brēca kamēr ūsas sāk
kaist
Bet manas acis sauca brīnišķā nāc,kāpēc tā notiek es
nezinu pats
Mums laikam abiem bija iestājies bads,jau ilgi bija
plosījies bads
Melnajās segās,ielauzās gaisma
Lai viņi netic,nekas
Salauzt mūs nevar, miljoniem gadu
Mums abiem ir noticis TAS
Kas mums par daļu,ka saulē zvilnot
Daudzi nemāk dabūt neko
Viņiem vēl ilgi,jāpaliek gribot
Paņemt mūsu augšējo DO-OO
Melnajās segās,ielauzās gaisma
Lai viņi netic,nekas
Salauzt mūs nevar, miljoniem gadu
Mums abiem ir noticis TAS, oooo-oooo-ooooouoou
Salauzt
mūs nevar, miljoniem gadu
Mums abiem ir noticis TAS,mums abiem ir noticis tas.