Pie zvaigžņu vārtiem apstājies,
stāv mēness, domās grimis,
tā vaigs ir liegi sudrabbāls,
viss šonakt ātrāk rimis
Mans kaķēns klēpī ieraušas,
pieglaužas un murrā
Skatiens ilgi nemeklē,
bet vienā acumirklī
rod gaismu tumšās debesīs,
kur vēl nekas nav zudis
Nekur nekas nav pazudis,
rau, mēness slaido sirpi
pie zvaigžņu vārtiem pieslējis,
meistaro mākoņpīpi
Bet kaķēns, acis pavēris,
uz mani skatās slīpi
kā teikdams – paliec, nekusties
un sēdi rāmi, glīti
Tas, kam ir jānotiek,
vēlreiz ir noticis
Pie zvaigžņu vārtiem apstājies
vēl mēness, domās grimis,
tā vaigs ir liegi sudrabbāls,
Tas, gana niekojies, nu apdzēš
savu mākoņpīpi,
tad izplēn, kāpdams debesīs,
ir vēlreiz viss kā bijis
Viss šonakt ātrāk norimis
un kaķēns murrāt stāj,
jo nu jau cieši iemidzis
Tas, kam ir jānotiek,
vēlreiz ir noticis