Zvaigznei, kura krīt, lūdzu piepildīt,
Lai esi tā, ar kuru iet uz pašu zemes malu.
Vējam, kurš tā skrien, lūdzu vienu vien:
"Aiznes gaisa skūpstu meitenei!"
Piedz.
Lai tikai tu, ko savās rokās notver,
Lai tikai tu, ko piekļauj lūpām klāt,
Lai visi redz, ka vienīgā tā drīksti,
Un neļauj nodzist tai liesmai, kura deg.
Lai tikai tu man pretī skūpstu sūti,
Lai vējš to nes, bet neievaino laiks.
Mēs varam ņemt un varam arī dāvāt,
Lai tevi vienmēr rotā tikai smaids.
Mirklim, kurš ir skaists, neļausim, lai gaist
Glabāsim to atmiņās un dziļi, dziļi sirdī.
Laika upē smel plaukstām prieku sev!
Gaisa skūpstu tavas lūpas jūt.
Piedz.
Jo tikai tu, ko savās rokās notver,
Jo tikai tu, ko piekļauj lūpām klāt.
Lai visi redz, ka vienīgā tā drīksti,
Un neļauj nodzist tai liesmai, kura deg.
Jo tikai tu man pretī skūpstu sūti,
Lai vējš to nes, bet neievaino laiks.
Mēs varam ņemt un varam arī dāvāt,
Lai tevi vienmēr rotā tikai smaids.
Tā zvaigzne krīt, bet nespēj saklausīt,
Ko vēlos tai caur tumsu naktī lūgt, vien tevi gūt.
Piedz.
Jo tikai tu, ko savās rokās notver,
Jo tikai tu, ko piekļauj lūpām klāt,
Lai visi redz, ka vienīgā tā drīksti,
Un neļauj nodzist tai liesmai, kura deg.
Jo tikai tu man pretī skūpstu sūti,
Lai vējš to nes, bet neievaino laiks.
Mēs varam ņemt un varam arī dāvāt,
Lai tevi vienmēr rotā tikai smaids.