Grūti salst jūra lūdz aizsalst
Ar ledu kā ēna plānu
Soli tuvāk Tev pienāk krasti
Soli tuvēk Tev salstu.
Grūta saule pusceļā paliek
Auksta kā vīlusies sieva
Tavu vārdu izkliedz
Tad rietā aizbāl melot
Ka bijusi diena
Tumsa kā zagle no meža jau izlien
Ar saplēstu lakatu plecos
Un pārvelk svītru pār balto masku
Tavu seju, kas nenovecos.