Vēl esmu es mūža mežā
Kur lodīgas ēnas viļ
Vēl roka pēc elpas cērt
Pēc izejas sit mana sirds.
Tur pie izejas malā gaišā
Ar zāli aizmirsts dus ceļš.
Un mans ugunskurs dūmainu roku
Zvaigznes debesu maisā ber.
Pa vienai vien, pa dienai
Mana uguns tumšāka top.
Un neviens nezin vai rīt jau
Nenāk aklums un nenodod
Aiz manis tad paliks
Paliks aiz manis vārdu trauki tukši
Tukši kā cauru aku dobumi.