Es ticu cilvēkam savam
Viņš noteikti kaut kur ir
Nezinu tikai cik gadu
Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir
Reizēm šķiet viņa balsi
Aiz kalna var sadzirdēt jau
Tuvāk pieejot redzu
Cilvēka mana tur nav
Reizēm sirds piemāna sevi
Un pati tad smeldz un sāp
Un vel skaudrak kā senāk
Pēc sava cilvēka slāpst
Un vel ciesāk kā senāk
Savam cilvēkam tic
Kur maldīgi līdzīgs licies
Bija tikai kāds cits
Svešās rokās viņu
Neiešu meklēt es
Labāk lai neplūktas nozied
Sarkanās magones
Vēji mēdz sacīt, ka daudzos
Esot viņš izkaisīts
Ka no daudziem pa lāsei
Vajagot paņemt sev līdz
Bet es gaidu un zinu
pat ja jāslīkst man būs
Atnāks pēdējais vilnis
Kopā lai sanestu mūs