Dus sīknauda uz pastkastītes mēles,
Un vīnstīgas tai pāri sevi klāj,
Aiz ķēdes vazāts suns man prieku šķēlē
Un savā būdā lielā kaudzē krāj.
Es laimi pieturu pie labā pleca,
Ja kādudien tā izlems projām bēgt,
Jo visu to, ko tavas acis dedza, neizslēgt.
Viss pāriet pats kā sniegs, kā lapas kokos,
Un skaudrākais par trauslu vēsmu kļūst,
Man tavas lakstīgalas krūtīs pogo,
Un sāpju būdām grīdas pašas lūzt