Iedod savu mīlestību, iedod man to, un mēs būsim kviti.
Aija, Tavi “jā” un “nē” ir dvīņi Siāmas vai burvju
triki.
Aija, Tavas manieres un katrs pārgalvīgais iemesls
liek man turēties pa gabalu no Tevis, un tas mani
pievelk.
Tas, kas notiek mūsos, deg kā džointa oglīte vai bākas
gaisma.
Pārmaiņas briest un ir mīkla. Stāsts ir nezināms, bet
sākas skaisti.
Pilna istaba. Bet cilvēks cilvēkam ir antivientulības
rīks.
Tad, kad divi klusē, trešais ne un flangi vienotībai
krīt, jā.
Sajūta ir īsta, esmu drošs par to, bet, vai ir īstais
cilvēks, –
nezinu. Es šajā Titānikā Kemerons. Man vairs nav
izvēles –
gribu Tevi sarīmēt ar mums, un “kaut kad” ir “nekad”,
bet, Aija,
satikt Tevi, nesatiekot mūs, man vairs nav pieņemami.
Baidos,
nu jau par vēlu
iziet no telpas.
Viss, ko es vēlos, –
pabeigt šo melnrakstu.
Teikums aprauts bez beigām.
Un man vairs nav ko zaudēt.
Es nāku
gaismā.
Man tik ļoti vajadzēja,
lai Tu paskaties uz mani
un ieraugi, bet es
nu laikam nokavēju –
Tavā gaismā esmu atnācis neredzams.
Manas
tumsas pietiktu mums abiem; sarunas caur viskiju.
Kuru zilbi vārdā “nē” Tu nesaproti? Vai man kas ar
dikciju?
A jūs visas staigājat no rokas rokā kā stafetes kociņš?
Domā, es te pārdzīvoju kā vilks, par kuru dziedāja
Gobziņš?
Tu uz mani skaties kā uz nekrologu. Kāpēc Tevi uzturu?
Neprotu šīs spēles; ko Tu gribi pateikt man ar savu
klusumu?
Taisni nenoietu tagad, bet, nu, ceļš pie Tevis nava
taisns.
Un, ja padomā, tad Tevī man visvairāk patika mans
daikts.
Pišgets dejo savu deju, Tu man paliki par sausu.
Gribi padzerties no manis, bet nu pati sasiti šo kausu.
Huļiš Fjodors zina Tavu numuru? Kas tās par bildēm
Čierī?
Gribi, lai es satraucos? Sasodīts, es to varu darīt
mierīgi.
Es nožņaugšu Tevi,
kamēr Tu guli,
lai nu Tu zini,
kā tas ir – mīlēt:
sapnis aprauts bez elpas.
Un man vairs nav ko zaudēt.
Es esmu
tumsā.
Man tik ļoti vajadzēja,
lai Tu paskaties uz mani
un
ieraugi,
bet
es
nu laikam nokavēju –
Tavā gaismā esmu atnācis
neredzams.